Alūksnietes Zigrīdas Puķulaukas rokās adata un diegs vai dzija spēj radīt brīnumus, jo jau vairākus gadus viņa darina brīnumskaistas, krāšņi izšūtas gleznas un spilvendrānas.
Alūksnietes Zigrīdas Puķulaukas rokās adata un diegs vai dzija spēj radīt brīnumus, jo jau vairākus gadus viņa darina brīnumskaistas, krāšņi izšūtas gleznas un spilvendrānas.
“Kad biju jauna, es nepratu pat zeķei papēdi izadīt… Toties, ja tagad citu pie cita saliktu tos zeķu un cimdu pārus, ko savā mūžā esmu noadījusi, viena istaba būtu aizpildīta. Tagad gan vairs neadu, jo adot ir liela slodze sirdij. Bet izšūt es sāku tolaik, kad uzsāku darba gaitas Veclaicenes pamatskolā. Mana pirmā izšūtā glezna tapa gadu – to izšuvu no kāda attēla, kurā redzams vīrs un zvērs,” atceras rokdarbniece.
Kad Zigrīda bija maza meitene, dzīvoja laukos. Krustmāte viņai uzdāvināja nelielu drāniņu, uz kuras ar ziliem krustiņiem bija uzspiests rozes zieds ar lapām. “To izšuvu ar tādas krāsas diegiem, kādi mājās bija pieejami. Atceros, ka pusdienlaikā pēc ganiem sēdēju ārā pie mājas un šuvu,” viņa saka.
Viena glezna top mēnesi
Z.Puķulaukas izšūtās gleznas un spilvendrānas ir košas, jo viņai patīk visi piesātinātie un košie krāsu toņi. “Izmantoju audumu, uz kura jau ir uzspiests zīmējums. Es to izšuju vai nu ar diegiem, kas nāk līdzi komplektā, vai pati variēju ar krāsām. Daži cilvēki brīnās, kā es varu vienā gleznā salikt kopā tik košas pretstatu krāsas, bet man tā patīk. Un, ja man tā patīk – kāpēc gan ne?” saka Z.Puķulauka.
Šajos gados viņa ir izšuvusi ļoti daudz gleznu. Viņa rāda savus darbus, kas glīti ir ielikti koka rāmīšos. Gleznās dominē ziedu motīvi – ir gan pļavas puķes, gan dārzā sastopamās. Z.Puķulauka ir izšuvusi arī meiteni, kas lasa grāmatu, meiteni ar puķu ratiem, skaistus dabasskatus, kur redzami ūdeņi, māja un laiks neilgi pēc saules norietēšanas, kā arī kalni. Ir arī glezna ar kaķiem.
“Man pašai vairāk patīk sadzīviski attēli. Esmu izšuvusi arī gleznas, kas vairāk piemērotas virtuvei, piemēram, ar augļiem, citas – kas vairāk piemērotas gaitenim. Vienas gleznas izšūšanai vajag mēnesi. Visas gleznas un spilvendrānas es izšuju klājdūrienā. Tā manas dienas paiet šujot, jo – tiklīdz esmu apdarījusi mājas soli, tā atlikušo dienas daļu šuju,” stāsta Z.Puķulauka.
Pašlaik 14 izšūtās gleznas Z.Puķulauka ir nodevusi, lai tās iestiprinātu koka rāmīšos. “Tās gleznas būs citādākas – fons būs kā tuksnesī, vietām būs redzama ēnu spēle, bet pārsvarā visās gleznās būs dzīvnieki,” atklāj alūksniete.
Sapņo par savu izstādi
Z.Puķulauka savas izšūtās gleznas vēl nav izrādījusi plašākai publikai, tomēr viņai ir iecere par izstādes rīkošanu. Nesen viņa iesaistījās rokdarbu pulciņā “Zelta pavediens”, ko vada Skaidrīte Svara. “Vietējā laikrakstā izlasīju, ka Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā ir skatāma rokdarbu izstāde “Zelta pavediens”, kurā ir arī izšūta glezna. Tā mani ieintriģēja, un es aizgāju uz šo izstādi tikai tādēļ, lai redzētu, kāds ir šīs gleznas rāmis. Bet biju vīlusies, jo – šai gleznai rāmja nebija… Parunājos ar muzeja direktori Annu Pušpuri, kas bija ļoti laipna. Viņa mani iepazīstināja ar Skaidrīti, un tā arī es nokļuvu “Zelta pavedienā”. Līdz tam es dzīvoju tikai pa māju un krāju savas izšūtās gleznas, bet nu esmu izgājusi cilvēkos. Tādēļ var teikt, ka 2007.gads man ir pārmaiņām bagāts laiks,” atklāj Z.Puķulauka.
Viņai ir sapnis drīzumā izveidot savu izšūto gleznu izstādi. “Es ceru, ka kopā ar Skaidrīti mums izdosies šo ideju īstenot. Es gribētu vienu izstādi pavasara pusē, kurā būtu skatāmas manas ziedu gleznas, bet rudens pusē otru izstādi. Tajā varētu izlikt gleznas ar dzīvnieku motīviem,” saka rokdarbniece.
“Es lielu paldies varu teikt savai Laumas tantei, mammas māsai, kas dzīvo Austrālijā. Viņa man ir ļoti daudz palīdzējusi, arī ar materiāliem. Alūksnē es pērku tikai diegus, bet pārējos materiālus man atved no Rīgas. Tur ir viens uzņēmums, kas man zvana un stāsta par jaunāko preci, kas atvesta,” atzīst Z.Puķulauka.
Raksta arī dzejoļus
Idejas darbiem Z.Puķulaukai rodas pārdomu brīžos. Tad viņai raisās arī domas dzejai. Sevi Z.Puķulauka neuzskata par dzejnieci, jo viņa tikai rakstot pantiņus ar atskaņām. “Reizēm stāvu pie loga un dzejolītis prātā. Tādēļ man daudzviet mājās ir piezīmju blociņi, lai jebkurā vietā uzreiz varētu pierakstīt savas domas. Reizēm naktī iešaujas prātā gudras dzejas rindas. Man patīk rakstīt vēlējumus sev tuvajiem. Reizēm dzejolītis man galvā raisās, kad spēlējos ar mazbērniem,” viņa stāsta.
Dzīvē Z.Puķulauka ir strādājusi dažādus darbus – ir bijusi pavāre, vīriešu friziere, mašīnrakstītāja, zirgu trenera palīdze, zirgkope, bet visjaukākās atmiņas viņai ir par Veclaicenes skolā nostrādāto laiku.
Z.Puķulauka atzīst, ka rokdarbu darināšana viņai dod dzīvesprieku un gandarījumu. “Tas ir mans vaļasprieks, mana relaksēšanās. Kad šuju un redzu, cik skaists zieds veidojas, mani pārņem neizsakāms prieks un raisās daudz pozitīvu emociju,” saka Z.Puķulauka. Viņa vērtē, ka mūsdienās daļai sieviešu patīk veidot rokdarbus, bet daļai – ne.
“Manuprāt, ģimenēs, kur mammas, vecmammas vai citas radinieces ir darinājušas rokdarbus, arī jaunajai sievietei raisās par to interese. Bet ir ģimenes, kur pat nezina, kas ir rokdarbi,” secina alūksniete.
Enerģiju dod saules stari
“Kur es ar tām daudzajām gleznām braukšu un ko darīšu – nezinu, bet tas ir mans vaļasprieks. Gan jau paliks maniem bērniem un mazbērniem. Reizēm man šķiet, ka dzīvē es ļoti maz ko esmu izdarījusi, tādēļ gribas steigt un daudz paveikt. Kura diena nodzīvota – tā laba. Esmu cilvēks, kuram ir ļoti nepieciešama saules gaisma. Kad pamostos un pa durvju spraudziņu redzu, ka ārā spīd saule, uzreiz ceļos augšā, varu daudz paveikt un man ir daudz enerģijas. Bet, ja ārā ir miglains, apmācies laiks – tā man nav laba diena. Bet bieži vien migla taču izklīst un tomēr sāk spīdēt saule!” pārdomās dalās Z.Puķulauka.
Viņa piekrīt, ka vajadzētu katru dienu dzīvot kā svētkus. “Bieži domāju par jauniešiem, kas var strīdēties dažādu nieku dēļ. Viņi taču neaizdomājas, ka dzīve ir pārāk īsa, lai strīdētos par sīkumiem! No dzīves ir jāņem viss, ko tā dod. Tiesa – kad pati biju jauna, es jau arī to nesapratu…” saka rokdarbniece.
***
Dzejoļi
Mazmeitiņai
trīs gadu jubilejā
Austiņas kā vafelītes,
Ribiņas kā klavierītes,
Vēderiņš kā bundziņas,
Kājiņas kā trompetītes,
Rociņas kā konfektītes.
Miniet nu – kas tas ir?
Suņuks, leļļuks, lāčuki,
Visi kopā sauc:
“Tā ir mūsu Janiņa,
Kas ar velos”pēdu brauc,
Priecājas un skaļi sauc –
Mani mīļie radiņi,
Man ir trīs gadiņi!”
Lieldienās
Lieldienās no paša rīta,
Tikko gaismiņa vēl svīda,
Vistu kūtī durvis vaļā,
Troksnis liels un balsis skaļas.
Vistas ķērc un gailis klaigā –
Grozs ar olām pazudis!
Vistas meklē, gailis staigā,
Tepat bija – nav nekur!
Zaķis olas paņēmis,
Veikli projām aiznesis,
Izkrāsojis krāsās skaistās,
Visas olas spīd un laistās.
Zaķis grozu ratos liek,
Olas lai nu visiem tiek.
Vistas gaili līdzi sauc,
Ciemos nu pie bērniem brauc.
