Uz mazās Elīnas piecu gadiņu jubileju sapulcējās kupls radu un draugu loks. Mazā priecīgi saņēma dāvanas un domāja – labi, ka ir tik daudz apsveicēju!
Uz mazās Elīnas piecu gadiņu jubileju sapulcējās kupls radu un draugu loks. Mazā priecīgi saņēma dāvanas un domāja – labi, ka ir tik daudz apsveicēju! Viņa lūkoja cītīgi iegaumēt, ko kurš uzdāvina, lai rīt bērnudārziņā varētu padalīties ar priecīgajiem notikumiem.
Elīna dzīvoja kopā ar māmiņu un viņas draugu, viņiem drīz gaidāms bēbis. Meitenīte pēc mazuļa ļoti ilgojas un cer, ka tā būs māsiņa, tad kopā varēs spēlēties. Viņa zina, ka sākumā bēbis nemācēs runāt, bet ir gatava pagaidīt! “Lūdzu, lūdzu – esi maza meitenīte,” viņa, pieglaužoties mammas puncim, čukstēja, jo puikas viņai nepatika. Fui, ar tiem taču var tikai spēlēties ar mašīnītēm! Viņi taču nerotaļājas ar lellēm, kaujas un grūstās!
Vēl Elīnai ir tētis un viņa jaunā sieva, kuri ieradās vieni no pirmajiem. Tad vēlāk atnāca omīte ar opīti, pēc stundas – vectēvs, nu, tēta tētis. Elīnīte zināja, ka mammas drauga memmīte arī teju būs klāt. Memmīte bija ļoti mīļa un jauka. “Jā,” domīgi nogrozīja galvu Elīna, “bet kas tad memmīte sanāk par radinieci omītei?” Uh.. “Nē, tas ir pārāk sarežģīti, par to lai domā lielie,” pie sevis nosprieda mazā gudriniece. Meitene nolēma, ka memmīte un omīte vienkārši ir draudzenes. Nu, vai nav jauka doma? Mazā apmierināti smaidīja.
Elīna mēģina atcerēties visus apsveicējus, līdz galīgi apjūk. “Mammīt, vai mēs visi esam ģimene?” jautā Elīna. Mamma domīgi noliec galvu un tad apstiprinoši pamāj – aha.
