Stāsts turpinājumos. 1. Pirms trīsdesmit diviem gadiem Māris ar Āri sapratās ļoti labi – kā nekā vienam tolaik bija deviņpadsmit, otram – septiņpadsmit.
Stāsts turpinājumos. 1.
Pirms trīsdesmit diviem gadiem Māris ar Āri sapratās ļoti labi – kā nekā vienam tolaik bija deviņpadsmit, otram – septiņpadsmit. Bērnu dienas un skolas gadi bija aizritējuši kā jau brāļiem – vienā istabā. Sapratne abu starpā vienmēr bijusi – ja ne saticīga, tad vismaz kompromisu līmenī un bez ielaušanās otra teritorijā. Arī meitenes vienmēr patikušas katram sava, lai gan – gaumes abiem bijušas visai līdzīgas. Ja katram bija savs istabas stūris, savi boksa cimdi un savs velosipēds, tad motocikls gan – uz abiem viens. Par laimi, vizināšanos ar “Javu” viņi prata izkārtot tā, lai abiem un viņu draudzenēm vienlīdz tiktu prieks.
Lai iekarotu Agneses uzmanību, Mārim vajadzēja ļoti pacensties. Varbūt meitene bija drusku par lepnu, varbūt par daudz iedomīga, bet viņas nepieejamība radīja azartu. Iegūt tādas meitenes uzmanību, kura bija daudzu puišu uzmanības centrā, šķita īpaši un attīstīja puisī arvien jaunas spējas. Viņš atklāja, ka spēj ne tikai uzrakstīt romantiskas mīlestības vēstules, bet arī sacerēt dzejoļus, spēlēt ģitāru, taisīt trikus ar tenisa bumbiņām un motociklu.
Kad nu beidzot Agnese saprata, ka labāka puiša par Māri uz pasaules būt nevar, par viņa pienākumu pret dzimteni atgādināja Padomju Armija. Ak, netaisnais Liktenis! Kad tik daudz pūļu ieguldīts, lai iegūtu šīs meitenes mīlestību, kura brīžiem šķita kā viegli aizbaidāms tramīgs putns! Agnese gan solījās rakstīt un gaidīt, – tie jau tikai divi gadi! Ne jau viņi pirmie, kam dienests armijā uzlikts kā jūtu pārbaudījums! Tomēr attālums darīja savu… Lai arī kā Māris katru brīvo brīdi centās atlicināt vēstulei mīļotajai meitenei, viņas jūtas pamazām atvēsa… Izsīka maigie vārdi par mīlestību, noplaka jūsmīgās atmiņas par kopīgi piedzīvoto un pieredzēto. Vēstules kļuva lietišķas un – arvien īsākas un retākas…
Tikai atgriezies mājās no armijas, Māris uzzināja – viņa draudzeni visu šo laiku pieskatījis brālis. Ne tikai pieskatījis – abu jūtas bija uzlidojušas Paradīzes dārzos… Savulaik Māris par kaut ko tādu varēja vien sapņot un fantazēt vēstulēs. Par to, kā, no rīta pamostoties, uz brīdi varēs iegremdēt seju Agnese matos, kas, krietni sabužināti, būs noslīdējuši par viņas kailo plecu…
Brāļa rīcību bija grūti attaisnot. Tā šķita tik nepanesama, ka steidzami vajadzēja atrast savu pajumti. Tādu, kas katru dienu neatgādinātu par viņa nodevību. Ar Agnesi pat negribējās sarunāties, bet viņa jau arī izvairījās no tikšanās.
