Teju katra sevi cienoša sieviete var piekrist apgalvojumam, ka nav viegli atrast tādu zobārstu, ginekologu vai šuvēju, par kuru nevilcinoties varam teikt: “Jā, tas ir mans”!
Teju katra sevi cienoša sieviete var piekrist apgalvojumam, ka nav viegli atrast tādu zobārstu, ginekologu vai šuvēju, par kuru nevilcinoties varam teikt: “Jā, tas ir mans!”
Grūti iet arī ar friziermeistara meklējumiem. Parasti nepietiek vien ar to, ka meistars ir baigi labais spečuks, ar viņu vēl jānodibina dvēseļu saderība. Jā, un tad, tad tas ir īstais.
Evita šajā pilsētā dzīvo pāris gadus un joprojām klīst sava vienīgā friziera meklējumos. Sievietei vienmēr atgadījās kādi kuriozi. Reiz viņa palūdza aplīdzināt vien dažus milimetriņus, apgriezt pašus matu galiņus, bet šķīrās no vismaz četriem centimetriem. Te atkal nesanāk TĀ matu krāsa, kas iecerēta.
Pēdējo starpgadījumu atceroties, Evita nebēdnīgi smaida. Tas notika tā. Svētku priekšvakarā viņa nolēma sevi nedaudz palutināt, neko īpašu – tikai izmazgāt un ieveidot matus. Evitai ļoti patika salona atmosfēra – moderns interjers, patīkama mūzika, laipni un simpātiski darbinieki. Friziermeistarīte arī tieši atbrīvojās un pēc īsa mirkļa bija gatava ķerties pie darba. Viņa parādījās smaidoša, taču – ak vai, varbūt labāk, ja viņa tik atklāti nesmaidītu.
Evita pati sevi sabāra par pārlieku lieku kritiku un pie sevis nodomāja: “Kas tur, nepilna stunda – un mēs taču šķirsimies.” Taču komunikablā meistarīte gribēja sarunāties un, gribot negribot, bija dzirdama svelpjoša skaņa, kas vēlās pa iztrūkstošā priekšzoba spraugu ik reizi, kad jaunā sieviete bilda kādu vārdu.
“Tas bija briesmīgi! Mans skatiens kā piekalts kavējās spoguļattēlā, un es neviļus vēroju – nevis savu topošo matu sakārtojumu, bet gan meistarītes zobu spraugu,” stāsta Evita.
Kāda galu galā izdevās frizūra, Evita lāgā vairs neatceras, taču savdabīgais meistarītes smaids gan palicis prātā.
