Nesen lasīju rakstu par kādu ļoti jaunu meiteni ratiņkrēslā. Pēc raksta izlasīšanas domāju, vai šī jaunā meitene ir laimīga?
Nesen lasīju rakstu par kādu ļoti jaunu meiteni ratiņkrēslā. Pēc raksta izlasīšanas domāju, vai šī jaunā meitene ir laimīga?
Es nezinu šīs meitenes dzīvesstāstu, kāda iemesla dēļ viņai nācās nonākt ratiņkrēslā, bet viņa dzīvo. Viņa priecājās par kokiem un puķēm, par skaņām un smaržām, par gadalaiku, kas iesāksies un beigsies. Viņa elpo, jūt un dzīvo. Dzīvo.
Un tad es sāku domāt par sevi! Es varu pavadīt ilgu laiku pie spoguļa un rezultātā būt nelaimīga, ka nevaru atrast sava meikapa krāsu un toni. Es varu nolauzt nagu, un man visa diena būs sabojāta, man būs uzmetusies pumpa uz vaiga, un es visu laiku nezināšu, ko darīt, kā justies… Bet tie taču ir sīkumi! Es taču esmu dzīva! Es smejos, raudu, priecājos, skumstu, elpoju – es dzīvoju!
Kāpēc gan mēs, cilvēki, nenovērtējam to, ko Dievs mums ir devis, to, kas mums ir? Ir neskaitāmi daudz cilvēku, kuriem ir liegtas sporta nodarbības, bet viņi labprāt ietu un sportotu, un ir tik neskaitāmi daudz cilvēku, kas savu brīvo laiku, talantu un dzīvi izmet papīrgrozā…
Manuprāt, katram cilvēkam ir jābūt laimīgam. Viņam taču ir dota iespēja dzīvot, tas ir jāmāk novērtēt.
Ko īsti nozīmē būt laimīgam? Ir tādas lielās lietas, par kurām nevienam nav nekādu šaubu, ka tās pieder pie laimes nerakstītajiem likumiem, – veselība, miers, jumts virs galvas, maizīte uz galda, visi dzīvi un vakarā nāk mājās. Tas ir pašsaprotami. Bet vienmēr jau gribas kaut ko vēl. Un reizēm, kad tev viss ir, tu – lai cik tas arī grēcīgi, nepieticīgi un nepateicīgi izklausītos – tu neesi laimīgs. Liekas, nu ko vēl, ko vēl vajag? Bērni veseli, tēvs, māmiņa dzīvi, vīrs mīl un nekrāpj, kredītus vēl var samaksāt.
Henrijs Millers ir teicis: “Ir labi būt vienkārši laimīgam, mazliet labāk ir zināt, ka tu esi laimīgs, bet saprast, kāpēc tu esi laimīgs un kā to turpināt, būt laimīgam esot un zinot – tas jau ir galvu reibinoši.
