Nākamgad jūlijā paredzētie Vispārējie latviešu XXIV dziesmu un XIV deju svētki, pēc visa spriežot, būs nevis mūsu dziedāt un dejot varēšanas, bet gan kārtējie grūtību pārvarēšanas svētki.
Nākamgad jūlijā paredzētie Vispārējie latviešu XXIV dziesmu un XIV deju svētki, pēc visa spriežot, būs nevis mūsu dziedāt un dejot varēšanas, bet gan kārtējie grūtību pārvarēšanas svētki.
Pierādījies, ka esam tauta, kas mīl savārīt ziepes un pēc tam sākt varonīgu cīņu ar sekām. Īpaši tas sakāms par reizēm, kad uzņemamies grandiozu pasākumu organizēšanu. No neseniem cunduriem varam atcerēties kaut vai pagājušā gada Pasaules čempionātu hokejā. Prātā nāk vien tas, kā saberzēja rociņas visu mērogu vietējie un plašās pasaules blēži, kad tapa zināms, ka čempionātam jānotiek Rīgā. Sacerējušies acīmredzot par lielo iespējamo “čunguru”, viņi saecējās tiktāl, ka bija gatavi cits citam rīkli pārgrauzt. Kad ūdens jau smēlās mutē, pēdējiem spēkiem izdevās ierausties čempionāta aizejošā vilciena pēdējā vagonā un ledus/estrādes halli tomēr dabūt gatavu.
Nākamgad jūlijā paredzēti Vispārējie latviešu XXIV dziesmu un XIV deju svētki. Pēc visa spriežot, tie būs nevis mūsu dziedāt un dejot varēšanas, bet gan kārtējie grūtību pārvarēšanas svētki. Izrādās, nav kur dziedāt, jo Mežaparka lielā estrāde pēc pēdējiem Skolēnu dziesmu un deju svētkiem 2005. gadā ir aizmirsta un pamesta. Priekšnesumus nav kur rādīt arī tūkstošiem dejotāju. Pirms diviem gadiem no visaugstākajām tribīnēm skanēja vissvētākie zvēresti, ka līdz 2008.gadam Mežaparkā taps t-ā-ā-ā-da brīnišķīga estrāde, ka tuvi un tāli ciemiņi kopā ar mums sajūsmā un pārsteigumā noelsīsies. Pienācis 2007.gads, un pagaidām noelšamies vien paši. Izrādās, visi, kas Latvijā daudzmaz atbildīgi par kultūras dzīvi, tagad to vien spēj, kā bakstīt ar pirkstiem cits uz citu un apsaukāties. Atbildīgā par sekmīgu dziesmu un deju svētku norisi valsts aģentūras “Tautas mākslas centrs” vadītāja Anna Jansone iesniegusi atlūgumu. Iemesls? Pēdējā laika realitātei ikdienišķs.
Nesen tika izsludināta preses konference, kurā bija paredzēts presi iepazīstināt ar panākumiem svētku organizēšanā. Panākumi? Dziesmu un deju repertuārs esot tāds, ka pirkstiņus aplaizīsi. Dziedātāji un dejotāji jau otro gadu to vien dara kā mācās. Vienīgi nav vēl īsti skaidrs, kur savu māku viņiem būs lemts parādīt.
Kā jau minēts, Mežaparka estrāde jau otro gadu stāv pamesta, bet vienīgais stadions Latvijā, kur vēl iespējams savākt tūkstošiem dejotāju, iestidzis nebeidzamos privatizētājgribētāju ķīviņos. Uz sakramentālo jautājumu “kurš vainīgs?” visi, kam ar to kaut mazākais sakars, biksta cits uz citu. Laikam jau visvainīgākā būs bijusi Jansones kundze (starp citu, pašdarbnieku ļoti cienīta vadītāja), ja reiz kultūras ministre Helēna Demakova atļāvās tērēt savu dārgo komandējuma laiku Berlīnē, lai no viņas telefoniski prasītu paskaidrojumus, kāpēc otrdien savākti plašsaziņas līdzekļu pārstāvji un informēti par to, ka nākamgad paredzēto pasākumu nebūs kur parādīt. Izrādās, par četrgades nozīmīgāko sarīkojumu valstij (tātad Kultūras ministrijai) nav ne mazākās daļas. Kā jau pēdējā laikā ierasts, arī pie nebūšanām Mežaparka estrādē būs vien vainīgs Tautas partijas “nemīlulis” Rīgas bijušais pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks no “Jaunā laika”. Te nu ministres kundzei un viņas ierēdņiem nekādi negribētos piekrist.
Jājautā, kāpēc visas Latvijas lieta ir Demakovas kundzes karsti aizstāvētie Rīgas “Trīs brāļi” – bibliotēka, koncertzāle un modernās mākslas muzejs -, turpretī pasākums, kas ierakstīts UNESCO zelta fondā, būs atstāts tikai pilsētas un dažu entuziastu ziņā? Vai tas nozīmē, ka Kultūras ministriju un tās vadītāju turpmāk interesēs vien atsevišķi elitāri un dārgi objekti un pasākumi? Varbūt atbilde slēpjas tajā, ka par visām varītēm bija jāiezāģē “tautpartijnieku” nemīlētajam Rīgas mēram? Lai vai kā, bet, ja nākamgad paredzētais pasākums nenotiks vai tā norise būs pamatīgi cietusi (vienalga, kā vainas dēļ), varēsim ar pilnām tiesībām sev pierakstīt mudaku nācijas titulu.
