Pārsteigumi atnāk pēkšņi, nokrīt tikpat kā no gaisa, un tos bieži nosauc par brīnumiem.
Pārsteigumi atnāk pēkšņi, nokrīt tikpat kā no gaisa, un tos bieži nosauc par brīnumiem. Nav gandrīz neviena, kas nebūtu pats piedzīvojis vai vismaz dzirdējis par brīnumiem. Galvenais, ka tie nav nekādi mednieku stāsti.
Atceroties šos stāstus, bieži tiek pieminēti arī brīnumainajos notikumos iesaistītie cilvēki, kas vairs nav starp mums, un, laikam paejot, sen notikušajam brīnumam stāstītājs aizvien tīšām vai netīšām pieliek kaut ko no sevis klāt. Kā, piemēram, varēja nebrīnīties, ja mehāniskais vecmammas modinātājpulkstenis, kas gadu desmitiem nav vairs tikšķējis un visu aizmirsts gulējis skapja atvilktnē, pēkšņi ne no šā ne no tā sācis tikšķēt un nospēlējis savu modināšanas dziesmu: kur tu teci, gailīti? Novietots atkal goda vietā uz kumodes, tas atskaitījis vēl vairākus gadus, pirms apklusis uz visiem laikiem, kļūstot par muzeja cienīgu relikviju. Tik skaistus, caurspīdīga korpusa pulksteņus, kur ikvienam redzama zobratiņu kustība, tagad var apskatīt tikai pie kolekcionāriem. Tāds pulkstenis bija ģimenes lielākā bagātība un relikvija, arī Zālīšu ģimenē. Viņu dzimtā katrai paaudzei gadījies pa lielam un ārkārtējam notikumam – brīnumam.
Viens bijis īpaši zīmīgs, pat ar tādu kā mistikas pieskaņu. Zālīšmātes mazmeita Lienīte uzaugusi kā bārabērns. Visi tuvākie radinieki un sevišķi jau vecvecāki viņu lolojuši un lutinājuši, un viņas dzīve iegriezusies veiksmīgi. Liene saņēmusi labu izglītību, tad satikusi lielo mīlestību, un nu visa dzimta piedzīvojusi necerētu brīnumu: pēc kāzām Liene kopā ar jauno vīru devusies uz mātes mājām pie radiem atrādīties.
Bijis vasaras vidus, kad dārzos sakņu vagas jau piesedz bagātīgs zaļums. Liene gājusi saplūkt salātus. Tur uz vagas – kā speciāli viņai nolikts – zaigojis kaut kas saulē kā zelts vai dārgakmens. Liene pieliekusies un… ieraudzījusi, ka tas ir dzeltena metāla gredzens.
Dīvainu jūtu pārņemta, viņa skrējusi uz māju, noskalojusi atradumu, sasaukusi mājiniekus to apskatīt. Tas izrādījies laulību gredzens ar mammas Ellas un viņas izredzētā monogrammām un kāzu datumu. Īsts pārsteigums: mātes apsveikums meitai uz kāzām!
Lienes mamma Ella, lasot ābolus dārzā, bija gredzenu pazaudējusi vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Tas nomucis no pirksta un pazudis. Ilgi ticis meklēts: viss dārza stūris zem ābeles tikpat kā pārķemmēts, bet nekā! Arī Ellas laulības dzīve pēc kādiem gadiem beigusies. Licies, ka gredzena pazušana bijusi kā kāda likteņa brīdinājuma zīme: Ellai drīz pēc Lienes piedzimšanas piezagusies tolaik neārstējama slimība – izkaisītā skleroze, ar kuru nācies sadzīvot astoņus smagus gadus, mazkustīgai un kopjamai kā bērnam.
Pēc astoņu gadu vārgšanas liktenis par viņu apžēlojies un Dievs aizsaucis pie sevis, atstājot Lienīti radu ziņā.
Par pazudušo gredzenu neviens vairs nav runājis, nedz arī meklējis. Gredzena pazušanas iespējamajā vietā augusi plūme, tad rožu krūms. Beidzot te iekopts sakņu dārzs. Un nu šis mistiskais brīnums!
Ģimenē par šo brīnumu ilgi sprieduši. Liene gredzenu nav varējusi valkāt, jo tas viņai bijis par mazu, tas glabāts pie citām dārglietām, līdz pazudis kā ūdenī iekritis bez pēdām.
Nākamajā paaudzē tanī pašā dzimtā noticis nākamais lielais brīnums. Statistika gan liecina, ka šādi brīnumi kopumā nav nemaz tik reti. Tātad – Lienes māsīca, jau nostabilizējusies vecmāmiņa ar divām meitām un četriem pusaudžu vecuma mazbērniem, ne uz kādiem dzīves pasviestiem pārsteigumiem negatavojusies. Tomēr viss iegriezies citādāk: kā jau tas mūsdienās ne tik reti notiek nekas nav regulējams ar svešu prātu un padomu. Viena meita ar vīru izšķiras: jauno kopdzīve saplīst kā no rokām izšļucis stikla trauks: lausku pilna zeme un atliek vien rokas noplātīt.
Parasts un banāls stāsts, kādu nav visapkārt mazums. Mīlestība, kas vēl nesen valdījusi jauno starpā, izdegusi kā elektriskā spuldzīte. Katrs līdzi jaunajā dzīvē aiznesis savu patiesību un savus uzskatus. Pēc laika abiem bijušajiem laulātajiem izveidojušās jaunas ģimenes.
Jaunas savienības arvien vieš cerības, ka izvēle pēc iepriekšējās negatīvās pieredzes būs stabilāka. Jaunā šķirtene drīz cieši ieskatījusies kāda jauna vīrieša acīs, un sācies cits stāsts. Viss dzīvē bieži iegriežas arī uz labu! Un iegriezās! Tā iegriezās, ka visi palikuši ar mutēm vaļā, un sevišķi jau vecāki.
Uzzinot, ka meitai gaidāmi trīnīši, vecmammai pa īstam sagriezusies galva. Līdzsvara atgūšanai bijis jāpiedāvā glāze ūdens, kaut par veselību viņa līdz tam nav žēlojusies. Šoks! Un tad arī likteņa piespēlētais pārbaudījums drīz bijis klāt: trīs meitiņas, nākušas pasaulē, un visa Latvija dažas dienas runājusi par šo notikumu.
Drīz jaunums, plašākā sabiedrībā izbazūnēts, cilvēkiem piemirsies, jo arī citās ģimenēs piedzimuši jauni brīnumi, bijušas jaunas sensācijas, kamēr trīs Zālīšu mazmazmazmeitiņas augušas itin dūšīgi. No malas skatoties, bez problēmām.
Lielo brīnumu cieminieki uztvēruši dažādi: ar sajūsmu, sapratni, līdzjūtību, ziņkārību, bet vienaldzīgo bijis maz. Satiekot dīvaino pastaigas procesiju ārpus dzīvokļa, pat svešinieki piestājušies: meitiņas kā trīs mazas beciņas pastaigās sēž savā ,,tramvajiņā”, kā cieminieki sauc trīsvietīgos ratiņus, un visi ģimenē izskatās laimīgi un apmierināti, kaut likteņa uzliktais pārbaudījums ne katram būtu pa spēkam.
Pagājuši daži gadi, mazie pintiķi paaugušies. Pieci bērni ģimenēs nav retums. Par grūtībām neviens neuzdrīkstas gausties. Vaicāti, kā klājas, vienmēr atbild: ,,Paldies par vaicājumu! Klājas labi!”
Trīnītes iepazīst pasauli, attīstās, apgūst arī niķus kā visi bērni, tomēr, vērojot viņu attīstību un attiecības, vecmāmiņa, kas pati bijusi pediatre nu jau tālajos padomju laikos, šausminās: ,,Nekā nesaprotu! Pilnīgi nekā par trīņiem nezināju! Viss bija citādāk nekā grāmatās rakstīts!”
Arī zinātne iet uz priekšu. Tā viņa līdz šai dienai nesaprotot, vai dzimtas brīnums ir Dieva sods vai Dieva gods. Vienmēr jau liktenis uzkraujot tikai tik daudz, cik varot panest. Varbūt dabas līdzsvaram trīņi ir bijuši tieši vajadzīgi, lai izlīdzinātu iepriekšējo Zālīšu paaudžu mazo pēcnācēju skaitu?
Vēl kas interesants šinī stāstā? Kādreiz, iegādājoties vecu lauku māju, uz mājas iesvētībām pirms gadiem trīsdesmit sanākuši radi un draugi un uzdāvinājuši kādu īpatnēju dekoru – kokgriezumu, kurā attēloto neviens toreiz nav centies izskaidrot un nekādu simbolisku jēgu arī nemeklējuši.
Tikai tagad, brīnumu piedzīvojot, varot iztulkot tur redzamo: gudrības simbols – pūce sēž dekora vienā malā četru eglīšu pudurītī, bet sieviete un vīrietis stiepj pār abu pleciem pārliktu kaut ko šautenei līdzīgu, uz kuras horizontāli esošā stobra, rokām pieķērušies, kā blēņojoties trīs bērneļi it kā ķircinot vecākus: velc, vilciņ, raudādams! Nebūs viegli! Vai te nav tāds pat brīnuma vēstījums kā ar Ellas gredzenu?
Pasaule ir brīnumu pilna, tikai jāprot tos ieraudzīt. Reizēm liekas, ka mēs paši esam kā brīnums. Brīnumaina var būt mūsu domu un izjūtu pasaule, varavīksnes krāsām piebārstīta. Katras dienas gaitā var atrast kādu mazu brīnišķīgu notikumu, tikai jāuzliek pareizās brilles. Mēs ejam pa dzīvi, brīnumus meklējot.
