Stāsts turpinājumos. 1. Ernas skumjas bija lipīgas. To bija pamanījušas visas trīs viņas kolēģes.
Stāsts turpinājumos. 1.
Ernas skumjas bija lipīgas. To bija pamanījušas visas trīs viņas kolēģes. Atlika vien paskatīties uz Ernu, lai sajustu, kā arī pašu pārņem skumjas. Uzklājas kā labi nonēsāts plecu lakats, kā lietus mākoņa ēna vai kā… pāri sabrukusi telts.
Sākumā gan Vizma, gan Inta centās izdibināt, kas tad ir šo bezgalīgo raižu iemesls, bet Erna spēja vien skumji paskatīties un, galvu noliecot, izdvest: “Nezinu… Es vienkārši tā jūtos… Nu tā, kaut kā…”
Savukārt Gunta savā prātā izstrādāja un izvirzīja apspriešanai vairākas versijas – veselības problēmas, finanšu žņaugi, saldumu trūkums, pilnīgs izklaižu deficīts, jaunu drēbju un frizūras trūkums… Nolēma izmēģināt mainīt kaut ko katrā no šīm pozīcijām – gan uzdāvinot Ernai solārija apmeklējumu, gan aicinot līdzi kopīgos veikalu apmeklējumos un par katru pirkumu taujājot Ernas viedokli, lai saprastu – kas viņai patiktu. Aicinot līdzi uz koncertiem un draugu dzimšanas dienām, katru dienu našķojoties ar šokolādes konfektēm un it kā nejauši aizmirstot kārbu uz Ernas galda. Diemžēl vairumā gadījumu šie ierosinājumi neguva Ernas atbalstu, un tā, neko būtisku nepanākušas, nu arī Vizma, Inta un Gunta jutās inficētas ar skumju epidēmiju…
Līdz kādā rītā Gunta skaļi iesaucās: “Zinu! Ernai vajag Vīrieti!”
Tā diena birojā pagāja neierasti spraigi un interesanti – pētot iepazīšanās sludinājumus laikrakstos un internetā un izvēloties Ernai piemērotāko kandidatūru.
