Alsviķu kultūras namā ir skatāma izstāde, kas daudzās fotogrāfijās stāsta par alsviķiešu gaitām pēdējo 40 gadu laikā.
Alsviķu kultūras namā ir skatāma izstāde, kas daudzās fotogrāfijās stāsta par alsviķiešu gaitām pēdējo 40 gadu laikā. Un viņiem ir ar ko lepoties – gan toreiz, gan tagad.
Alsviķu pagasta bibliotēkas vadītāja Sarmīte Meļķe ir ieguldījusi daudz darba, lai apkopotu pagasta vēsturi par pēdējiem 40 gadiem un pat senāk. Viņa uzsver, ka Alsviķu pagasts ir senās latgaļu Tālavas zemes Atzeles novada daļa un savu tagadējo nosaukumu ir ieguvis Livonijas ordeņa laikā no Alsviķu dzimtas vārda, kuras valdījumā tolaik bija Alsviķu muiža. Laiku līkločos tagadējā pagasta teritorija ir dažādi dalīta un apvienota.
“Mūsu pagasta teritorijas ir “mētātas” ļoti dažādi un daudz. Kā stāsta pagasta iedzīvotāji – kad bijām pie Gulbenes rajona, īpatnība ir tā, ka padomju saimniecība “Alsviķi” jau eksistēja, līdz ar to tā bija paraugsaimniecība. Bet, kad pārnāca uz Alūksnes rajonu, viss izmainījās. Savukārt ar 1990.gadu tikai atjaunots Alsviķu pagasts, kas ir otrs lielākais pagasts Alūksnes rajonā,” stāsta S.Meļķe.
Viņa vērtē, ka šajos gados viss Alsviķu pagastā ir ritējis savu gaitu. “Ir prieks par to, kas ir saglabāts, bet ir skumji par aizaugušajiem laukiem. Man visvairāk ir žēl Rezakas lauku, jo savulaik strādāju par agronomi. Tur tagad aug krūmi, lai arī tur bija meliorētie lauki un vienviet ir 140 hektāri zemes, kas Alsviķiem nav raksturīgi. Ir žēl arī daudzo fermu, kas tika izdemolētas. Karvā agrāk bija pat divi veikali, tagad nav vairs neviena un pat pasta nodaļu likvidēs,” saka S.Meļķe.
Ceļ daudzas būves
Atskatoties uz pēdējām četrām desmitgadēm pagasta dzīvē, S.Meļķe atzīst, ka tās ir bijušas gana nozīmīgas.
“Pirmās desmitgades sākumā Alsviķu pagasta ciema padomē bija divas padomju saimniecības – “Alsviķi” un “Strautiņi”. Nez vai tolaik rajonā vēl citur tā bija. Šī desmitgade ir īpaša ar to, ka tika celtas daudzas būves – liellopu novietnes, cūku fermas, miltu ražošanas cehi. Interesanti, ka 1962.gadā sāka pastāvēt Alsviķu pamatskola, bet 1975.gadā to likvidēja. Līdz 1971.gada vasarai arī Karvā bija skola – Vaidavas skola. Par to, ka šajā laikā cilvēki ir cītīgi strādājuši, liecina tas, ka daudziem ir pasniegti apbalvojumi – 3 pakāpes Darba slavas ordenis, Goda zīme, Ļeņina ordenis, Darba veterāna medaļas, Vissavienības tautsaimniecības medaļas un citi. Šajā laikā pagastā tika izveidoti daudzi pašdarbības kolektīvi – jauniešu deju kolektīvs, sieviešu koris, pirmsskolas un skolas vecuma bērnu deju kolektīvs – un daudzi no tiem guva panākumus skatēs,” stāsta bibliotekāre.
Arī otrajā desmitgadē turpinājās celtniecības darbi. Kultūrā šī desmitgade ir ļoti radoša, jo kluba vadību pārņēma enerģiskais vadītājs Pēteris Zondaks. Kultūras dzīve pagastā bija ļoti aktīva, tāpēc tika nolemts Alsviķu klubam izcīnīt kultūras nama nosaukumu. Lai to izdarītu, bija jāizveido plaša pašdarbības programma, jāsniedz daudzi koncerti, un ar 1984.gadu šis nosaukums arī tika iegūts.
Ņem pirmo kredītu
Trešā desmitgade ir nozīmīga ar to, ka tika likvidētas padomju saimniecības un uz to bāzes dibinātas paju sabiedrības. Šis periods bija trauksmains, jo katrs strādājošais saņēma pajas, to summas bija dažādas. Radās iespēja privatizēt dažādus objektus, dzīvojamās mājas, lauksaimniecības tehniku. Šajā laikā daudzas ēkas un tehniku piedāvāja arī ciema padomei, lai arī turpmāk iedzīvotājiem būtu kur vērsties.
“Šo var raksturot arī kā lielu neskaidrību un apjukuma laiku. Daudzas ēkas ciema padome saņēma “piespiedu kārtā” ar rīkojumu no augšas, piemēram, artēzisko aku, centrālo katlumāju, apgaismojumu, ciema kanalizāciju un citas saimnieciskas lietas. Šis laiks ir ievērojams ar to, ka visas problēmas, ko agrāk risināja padomju saimniecības vai paju sabiedrības speciālisti, bija jāsāk risināt ciema padomes darbiniekiem, tādēļ tika veidotas dažādas pašvaldības nodaļas,” norāda S.Meļķe.
Viņa atzīst, ka šis periods bija grūts kultūras namam, jo no darba aizgāja enerģiskais P.Zondaks un trūka kārtīga vadītāja. Deviņdesmito gadu beigās Alsviķu pašvaldība ņēma kredītu uz 5 gadiem, lai remontētu kultūras nama zāli, foajē un mainītu logus. Šajā desmitgadē iedzīvotāji plaši apmeklēja kultūras nama balles un diskotēkas.
Ceturtajā desmitgadē pašvaldība turpināja gādāt par savu iestāžu uzturēšanu, tika veiksmīgi īstenoti vairāki projekti, piesaistot arī papildu finansējumu. Šajā desmitgadē ir īstenoti vairāki projekti Alsviķu profesionālajā skolā, SIA “Almo Hardwood”, SIA “Destra”, SIA “Kuusakoski”, zemnieku saimniecībās “Lazdas”, “Rīti”, “Bitenieki”, “Dudas” un “Sapnīši” kopumā par 193 500 latiem. 2006.gadā veiksmīgi īstenoti projekti arī pašvaldības iestādēs, piemēram, pabeigts ūdenssaimniecības attīstības projekts Alsviķos. Papildu investīcijās pagasts piesaistījis aptuveni 62 000 latu.
“2002.gadā Alsviķu kultūras namā notika pirmā akcija “Atbalsts lauku bibliotēkām”. Ar 2002.gadu Alsviķu pašvaldības darbiniekiem bija pieeja internetam. 2005.gadā pārtrauca kino demonstrēšanu uz lielā ekrāna. 2006.gads bija laiks, kad darbs Alsviķu pagastā tika novērtēts, jo konkursā “Sakoptākais Alūksnes rajona pagasts” Alsviķu pagastam bija 1.vieta, bet Vidzemes novada konkursā pašvaldība uzvarēja nominācijā “Kultūrvides veidošana pašvaldībā”,” saka S.Meļķe.
Ir vairāki uzņēmumi un saimniecības
S.Meļķe uzsver, ka Alsviķu pagasts ar daudz ko var lepoties, piemēram, Alsviķu pagasta teritorijā ir 17 ezeri, pagasts robežojas ar 10 pašvaldībām. Pagasts ir bagāts ar arhitektūras un arheoloģijas pieminekļiem. Alsviķu pagastā ir dzimušas un dzīvojušas daudzas ievērojamas personības – gleznotājs Pērle, pedagogs un literāts Greste, arhitekts un arhitektūras vēsturnieks Kampe, pasaules rekordists soļošanā Liepaskalns, gleznotājs Selga, mākslas zinātniece Cielava, farmakoloģe Ģērmane un citi. Alsviķu pagastā interesenti var apmeklēt vairākas mākslinieku darbnīcas, zemnieku saimniecību “Imanti”, kur audzē un apmāca šķirnes medību suņus.
“Pašlaik pagasta teritorijā ir vairākas zemnieku saimniecības, kuru darbības virzieni ir lopkopība, puķkopība, biškopība un bioloģiska saimniekošana. Lielākie pagasta uzņēmumi ir SIA “Kaivoss”, SIA “Almo Hardwood”, SIA “Destra” un somu uzņēmums “Kuusakoski”. Iedzīvotāju skaita ziņā Alsviķu pagasts ir lielākais Alūksnes rajonā – 1668 iedzīvotāji. Pagasta teritorijā atrodas arī degvielas uzpildes stacija, vairāki autoservisi, seši tirdzniecības uzņēmumi, trīs pasta nodaļas, diemžēl ar 1.martu Karvas pasta nodaļu “Latvijas Pasts” likvidēs,” norāda S.Meļķe.
Alsviķu pagasts lepojas arī ar to, ka pašvaldības teritorijā ir sešas izglītības iestādes – Alsviķu PII “Saulīte” un Strautiņu PII “Zemenīte”, Strautiņu pamatskola, Jaunannas mūzikas un mākslas skolas filiāle, SKII “Strautiņi” un Alsviķu profesionālā skola.
Sekretāre – jau 43 gadus
Alsviķu pagasta padome ir īpaša ar to, ka tajā pēdējo četrdesmitgadi strādā viena sekretāre – Maija Kārkliņa. Viņa ir strādājusi 13 priekšnieku pakļautībā. “Agrāk sekretāram bija tikai skaitāmie kauliņi un pildspalva, bet tagad strādājam ar datoru un izmantojam citas tehnoloģijas. Grūti bija pirmsākumos, kad rajona centrs bija Gulbenē, bet vienīgais satiksmes līdzeklis turp bija ar šaursliežu dzelzceļa bānīti un vienu autobusu dienā,” atceras M.Kārkliņa.
Viņa atminas, ka tolaik pagastos bija jāveic iedzīvotāju un lopu uzskaite, jo lopi bija obligāti jāapdrošina, tagad neko tādu vairs nedara. “Arī pagasta teritorija agrāk bija citās robežās – Celensku puse un Alūksnes lauktehnikas teritorija, tiesas māja agrāk atradās Alsviķu pagastā, bet savulaik to pagastam atsavināja, lai celtu mājas, kas atrastos Alūksnē. Bet teritorija ap Pullana ezeru agrāk piederēja Alūksnei, tagad – Alsviķiem,” stāsta M.Kārkliņa.
Viņa uzsver, ka agrāk Alsviķu pagastā gadā reģistrēja 30 jaundzimušos, tagad – tikai padsmit. Arī kāzu bija daudz. “Agrāk pabalstus iedzīvotājiem nepiešķīrām – toreiz ne pa kreisi, ne pa labi nevarēja nevienu rubli iedot – arī ne apbedīšanas vai piedzimšanas pabalstu, kur nu vēl sociālos pabalstus. Tāpat kā šodien, cilvēki uz pagastu nāk pēc izziņām. Darba pietika gan toreiz, gan tagad. Agrāk teica, ka darbs ir goda, slavas un varonības lieta un veidoja goda plāksnes. Tagad, manuprāt, darbs cilvēkam ir nepieciešamība, jo tad cilvēks garīgi nenoveco,” ir pārliecināta M.Kārkliņa.
Jautāta, kādu gribētu redzēt pagasta nākotni, viņa atklāj, ka negribētu pagastu apvienošanos. “Man gribētos, lai mēs saimniekotu paši arī turpmāk. Uzskatu, ka esam liels un spēcīgs pagasts, lai to izdarītu,” saka M.Kārkliņa.
“Zog” ceriņus bērnudārzam
Alsviķiete Velta Priede savulaik ir strādājusi Alsviķu bērnudārzā, kur bija vadītāja, un Alsviķu profesionālajā skolā. “Kad Alūksnes rajona centrs vēl bija Gulbenē, kādā karstā vasaras dienā kā bērnudārza vadītāja aizbraucu uz Gulbeni, jo vajadzēja vienu grāmatu, bet atbildīgā darbiniece teica, ka tikko esot atnākusi no noliktavas un ir ļoti nogurusi – lai es atbraucot citā dienā! Ko es priekšniecībai varēju protestēt?” atceras V.Priede.
Viņas laikā pie Alsviķu bērnudārza tika iestādīts skaists ābeļdārzs. Interesantu gadījumu V.Priede kopā ar saimniecības daļas vadītāju Ilgu Upatnieci piedzīvoja, rokot ceriņu stādus bērnudārzam. “Pie kluba auga lielziedu ceriņi. Mēs kolhoza priekšniekam prasījām, vai drīkstam izrakt, un viņš atļāva. Tādēļ gaišā dienas laikā, neviena netraucētas, izrakām un ar zirgu aizvedām uz bērnudārzu. Bet pēc tam partijas sekretārs esot pagastā teicis – ja būtu to zinājis un ja viņam būtu plinte, viņš būtu šāvis, kā mēs drīkstējušas zagt tos ceriņus! Bet tas jau vairāk bija ar humoru teikts. Vispār kolhoza vadība bija atsaucīga un daudz ko varējām izdarīt,” atminas V.Priede.
Pēc tam viņa līdz pensijas vecumam strādāja Alsviķu profesionālajā skolā. “Toreiz tā bija meiteņu skola. Arī viņas gāja talkās, uzstājās pasākumos ar priekšnesumiem, gāja uz klubu kino skatīties. Manuprāt, toreiz vairāk skatītā filma Alsviķos bija “Mērnieku laiki”. Arī pie mums uz skolu brauca daudzi populāri mākslinieki un rakstnieki,” norāda V.Priede.
Sezonāli V.Priede strādāja arī par svērēju kaltēs netālu no mājām.
“Egīls Lambris mums pagastā bija dažādu vīriešu iesauku krusttēvs, piemēram, Bullis, Sveķāmurs, Zelta kule, Svina kule un citas. Vienā reizē kaltēs iebrauc mašīna, prasu, no kurienes, bet mani āzē un saka, ka no Putrenes kolhoza. Beigās tomēr man atklāja, ka tas esot no vietas, kur priekšniekiem zeme un labība ierādīta,” ar smaidu atceras V.Priede.
V.Priede ir aktīva alsviķiete vēl joprojām, jo jau vairākus gadus kopā pulcina Alsviķu pagasta pensionārus klubiņā “Noskaņa”. Tiekoties viņi pārrunā, kā katram klājas, brauc ekskursijās, uz savām nodarbībām aicina dažādus speciālistus un māksliniekus. Klubiņā ir savs nerakstīts likums – nekādu asaru, kreņķu un bēdīgu dziesmu.
