4. Cerēto nopūtu gan sev aiz muguras nesaklausīju. Uzlikusi uz slīdvirsmas kantaino rupjmaizes kukulīti, sirmā sieviņa nekavējoties sāka pelt un zākāt visus, kas var atļauties nopirkt ko vairāk.
4. Cerēto nopūtu gan sev aiz muguras nesaklausīju. Uzlikusi uz slīdvirsmas kantaino rupjmaizes kukulīti, sirmā sieviņa nekavējoties sāka pelt un zākāt visus, kas var atļauties nopirkt ko vairāk. Konkrēts viņas nopēlumu upuris, protams, biju es – par milzīgo izšķērdību un nesātību: “Kas par cilvēkiem! Gan jau Dievs sodīs visus, kas neprot taupīt naudu! Kāpēc jāpērk tādas lietas, no kurām nevar paēst un kuras tikai bojā veselību! Un tāda izšķērdība! Tāda izšķērdība! Ja nezini, meit, kur likt naudu, atdod nabagiem! Nabags zinās, kā likt lietā katru santīmu! Es zinu, kā krāt santīmus!”
Kā sapratu – rosīšanās gar groziem sievietes sparu nebija mazinājusi, drīzāk otrādi – uzkurinājusi. Viņas monologs man aiz muguras pieņēma skaļumu.
Par cik es nevēlējos dalīties ar viņu savās domās, kundzīte, pēkšņi savākusi savu kukulīti, pārvācās pie blakus kases, nostājoties aiz vīrieša, kas slīdleti bija nokrāvis ar bagātīgu pirkumu klāstu. Pa gabalu dzirdēju, ka naida izvirdums sākas no jauna, un nu jau ar daudz lielāku sparu.
Arī vīrietis izvēlējās klusēt, vien izteiktāk pagrieza pret sievieti savu plato muguru. Neizraisījusi gaidīto dialogu vai cerēto attaisnošanos, vai varbūt – konkrētu rīcību, kundzīte vēlreiz savāca savu kukulīti un, sasarkusi no taisnības meklējumiem, devās pie nākamās kases…
Atstājot veikalu, redzēju, kā viņa beidzot guvusi “dzirdīgu ausi” – kādu citu pensionāri, kas nu sparīgi turējās pretim – ar vārdiem “nebāz savu garo degunu, kur nevajag!” un “kas tu tāda, lai mācītu dzīvot!”.
Apmulsusi no sparīgā pretuzbrukuma, trača izraisītāja sākumā mēģināja ko iebilst, tad atgaiņājās ar rokām, kā cenzdamās tā apturēt otras vārdu plūdus, tad pēkšņi pagriezās, nolika savu kukulīti plauktā un – žigli izmetās no veikala.
