Vecāku pārmēru lielā aizraušanās ar autiņbiksītēm var nodarīt lielu ļaunumu arī mazā vīrieša veselībai un nākotnes potencei.
Vecāku pārmēru lielā aizraušanās ar autiņbiksītēm var nodarīt lielu ļaunumu arī mazā vīrieša veselībai un nākotnes potencei.
“Siltums tur nav labi, bet vēl trakāk, ja vecāki un ģimenes ārsts palaiž garām pavisam nopietnas lietas,” uzsver Jūras Spēku galvenais ārsts Ivars Strazds, kura pamatspecialitāte ir pediatrija. Savukārt urologs Māris Jakubovskis secina – cilvēkiem ir pārsteidzoši maz zināšanu par vīrieša dzimumorgānu, kaut gan ikdienā lielai daļai ar to darīšanas ir bieži.
Vecāki nenovērtē risku
Pieradušas, ka pašu vēdera lejasdaļa jātur siltumā, mātes un vecmāmiņas to cenšas nodrošināt arī zēniem. Taču daba ir paredzējusi sēkliniekiem būt ārpus ķermeņa – vēsumā. Tas nozīmē, ka zīdainim ir veselīgi spārdīties kādu laiku ar pliku dupsi pa gultiņu un arī lielāks puiškāns var iztikt bez papildu bumbierenēm. Nevajadzētu arī pārcensties ar ūdens temperatūru, ko izmanto vannām vai apmazgājoties.
“Autiņbikšu piedāvātās ērtības ir kārdinošas, taču jāvērtē kritiski. Gadās pat skopāki vecāki, kas tās izmanās apmainīt tikai reizi divās dienās. Traģiski ir pamperu bērni, kuri trīs gadu vecumā nesaprot, kāpēc gan viņš vairs nevarētu taisīt biksēs, ja reiz visu laiku tā varējis. Nepārtraukti lietotas, autiņbikses gādā par izsutumu, kur tad galvenā ārstēšana – svaiga gaisa piekļūšana un higiēna,” stāsta I.Strazds.
Viņaprāt, no autiņbiksēm bērns jāatradina pēc iespējas ātrāk.
Bērns nav mazs pieaugušais
Kā smagāku nevērību pret puikas veselību I.Strazds vērtē gadījumus, kad nepamana – sēklinieki nav noslīdējuši tur, kur tiem jābūt.
“Pirmajā pusgadā būtu jāpārliecinās, vai oliņas ir katra savā maisiņā. Tomēr šaubos, vai ģimenes ārsts to spēj konstatēt, ja nav specializējies pediatrijā, bet pediatru un bērnu ķirurgu trūkst. Vispārēja profila ķirurgs tomēr ir kaut kas cits. Bērns nav maza izmēra pieaugušais,” atgādina pediatrs.
Trešā iespējamā problēma ir pārāk cieša priekšādiņa, ko nevar atvilkt pāri dzimumlocekļa galviņai. Tiesa, līdz trīs gadu vecumam vecākiem nemaz nevajadzētu mēģināt to darīt.
Satraukums parasti rodas līdz ar piepampumu, apsārtumu vai sāpēm urinējot, kas var liecināt, ka veidojas iekaisuma process. To var veicināt netīrumi, kas sakrājas zem priekšādiņas. “Bērns kliedz, mamma raud, tēvs izmūk no mājām,” I.Strazds raksturo situāciju, kad varbūt vienkārši zīdainis ir jāatbrīvo no cieša un karsējoša apģērba, jāapskatās, vai nav piespiestas oliņas vai nejauši nav aptinies kāds mats.
Ja gados vecākam bērnam tiešām ir pamats aizdomām, ka problēmas rada priekšādiņa, ārsts pateiks, kā un ar ko skalot, cik liela palīdzība nepieciešama.
Lielie paši tiek galā
Ja apakšveļa netiek regulāri mainīta, tas var radīt infekcijas draudus, sevišķi, ja apģērbs ir cieši piegulošs. Jāatceras atvilkt priekšādiņu apmazgājoties, ko reizi dienā jau nu vajadzētu.
“Ar šīs vietas problēmām saskaras jaunieši, lielie cenšas paši tikt galā. Pie ārsta iet tikai tad, ja citādāk vairs nevar. Laikus – ja ārsts pazīstams,” secina I.Strazds. Vairāki pieaugušie pacienti, kuriem būtu nepieciešama urologa konsultācija, turp ir aizsūtāmi tikai tad, ja apsola – ārsts ir vīrietis. Pacientu erekcijas kvalitātes un potences problēmas cēloņi lielākoties ir tīri psiholoģiski,” vērtē I.Strazds. “Pārguris, stresains, tāpēc nav brīnums, ka “galva lejā”. Parasti tas ir pārejoši. Cita lieta, ja ģimenē otra puse pārāk daudz grib un iestāsta, ka vīrietis ir nejēga un absolūti nevarīgs. Tad arī pats tam notic un ar laiku tiešām nekas nesanāk.”
“No šā apburtā loka palīdz izrauties medikamenti, kas ļauj saprast – tehniski viss ir kārtībā. Ja vaina nav psiholoģiskās problēmās, iespējams, ir nervu darbības vai asinsrites traucējumi.
M.Jakubovskis secina, ka mūsdienās vīrieši tomēr cenšas ārstu apmeklēt laikus. Ja ārstēšanu atliek uz vēlāku laiku, tā var kļūt daudz sarežģītāka, ilgāka un dārgāka, nereti pat neiespējama. Sava nozīme ir arī reklāmai televīzijā, kas baida ar impotenci un iespējamu operāciju.
Vecums nav iemesls
Urīna kanālā un urīnpūslī vienmēr atrodas baktērijas vai citi mikroorganismi, kas regulāri tiek izskaloti ārā. Tomēr īpašos apstākļos – izdalās maz urīna, svīstot vai maz uzņemot šķidrumu, pazeminātas organisma pretestības spējas, neparasti agresīva baktērija – var attīstīties infekcija. Urīnpūslis ar to tiek galā pats, bet no prostatas to nevar izskalot. Prostatas iekaisums jeb prostatīts ir viegla saslimšana, un liela daļa vīriešu tai pat nepievērš uzmanību. Tam raksturīgas dažāda stipruma trulas sāpes starpenē, vēdera lejasdaļā, tās tiek izstarotas uz muguru. Sāpes ir pārejošas, bet pēc laika atkārtojas. Var arī būt urinācijas traucējumi: biežāka, kairinājuma sajūta, grūtāk izspiest urīnu.
Pēc pārciesta prostatīta dažādas stresa situācijas var izprovocēt prostatas sāpes, kas pastiprinās pirms un pēc ejakulācijas. Izmeklējot urīnpūsli vai prostatu, parasti neko neatrod.
“Kāpēc ar gadiem prostata palielinās lielākai daļai vīriešu, bet ne visiem, nav skaidrs,” atzīst M.Jakubovskis. Arī labdabīgi palielināta prostata ne visiem rada problēmas. Pirmās sūdzības parasti ir par vājāku urīna strūklu, ilgāku urinācijas laiku, lai iztukšotu urīnpūsli. Tas notiek tāpēc, ka prostata, kas apņem urīnkanālu, sāk to nospiest un pagarināt. Urīna strūkla izmainās lēnām, vairāku gadu laikā, tādēļ ne vienmēr tam tiek pievērsta uzmanība. Turklāt daudzi vīrieši uzskata, ka tā tam arī jānotiek. Sākumā urīnpūšļa muskulatūra uztrenējas un spēj urīnu izspiest caur sašaurināto kanālu, tomēr ar laiku iestājas dekompensācija, pēc urinācijas urīns paliek urīnpūslī, lai gan pacients domā, ka tas iztukšots. Atlieku urīnā ar laiku var sakrāties tik daudz, ka tas sāk traucēt urīna evakuāciju no nierēm, tāpēc cieš nieru funkcija. Tā kā alkohols mazina muskuļu, arī urīnpūšļa, spēku, pēc iedzeršanām bieži rodas urinācijas grūtības, pat pilnīga aizture.
Runājot par prostatas vēzi, urologs secina, ka visi vīrieši varētu ar to saslimt, ja varētu tik ilgi nodzīvot. Saslimstības biežums pieaug, sākot ar 50 gadu vecumu, tad samērā strauji palielinās līdz 90 gadu vecumam. Jaunākiem vīriešiem šī slimība sastopama ļoti reti. Pētījumi pierādījuši, ka apmēram 15 procentu vīriešu vecumā no 50 līdz 60 gadiem slimo ar šo slimību. Pēc 60 gadu vecuma prostatas vēzis ir konstatējams katram trešajam vīrietim, pēc 70 gadiem – jau 40 procentiem. 90 gadus veciem vīriešiem gandrīz katram prostatā ir konstatētas vēža šūnas.
