Paredzams, ka nedēļas vidū gaisa temperatūra pazemināsies līdz mīnus 25 grādiem, un ledus sega ūdenskrātuvēs kļūs biezāka.
Paredzams, ka nedēļas vidū gaisa temperatūra pazemināsies līdz mīnus 25 grādiem, un ledus sega ūdenskrātuvēs kļūs biezāka. Tas nozīmē, ka ezeru īpašniekiem un apsaimniekotājiem jāpārbauda, vai ūdenī nesamazinās skābekļa daudzums.
“Pašlaik ledus vēl ir diezgan plāns. Protams, dažādās ūdenskrātuvēs tas ir atšķirīgs – no 15 līdz 30 centimetriem. Lai gan ledu klāj arī sniega kārta, par zivju slāpšanu vēl nav iemesla uztraukties. Mazajās ūdenskrātuvēs ledus ir vēl plānāks, turklāt krastu purvainā daļa nav pat aizsalusi, tāpēc pieplūst skābeklis.
Pagaidām nevar prognozēt, ka gaidāma zivju slāpšana. Tomēr skābekļa daudzums ūdenī ir regulāri jāpārbauda, jo vēl martā var būt zema gaisa temperatūra,” komentē Madonas reģionālās vides pārvaldes Ūdeņu bioloģisko resursu uzraudzības daļas Alūksnes nodaļas vecākais inspektors Imants Hamanis.
Alūksnes un Jaunalūksnes pašvaldību aģentūras “Alja” direktors Igors Zvejnieks uzsver, ka šoziem par zivju slāpšanu ezerā nav jāuztraucas. Ja jau pagājušajā gadā tā nebija vērojama, tad šogad tāda iespēja ir vēl mazāka. Turklāt Alūksnes ezerā ieplūst daudz avotu, kas nodrošina skābekļa pieplūdi. Arī Mālupes pagasta zemnieku saimniecības “Bitītes” zivju dīķos viss ir kārtībā, jo tiem ir nodrošināta caurplūde. Saimniecības īpašnieks Juris Lasis norāda, ka ledus nav biezāks par 15 centimetriem un arī sniega sega nav bieza.
Arī vides speciālisti uzskata, ka šoziem zivīm slāpšana nedraud, tomēr iesaka makšķerniekiem, tuvojoties pavasarim, pārbaudīt situāciju ūdenstilpēs, īpaši mazajos, seklajos ezeriņos un dīķīšos, kuri aizsala salīdzinoši ātri.
“Šoziem sals sākās vēlu, un ūdenstilpes aizsala tikai janvāra beigās,” saka valsts vides inspektors Edvīns Gudrītis. “Tāpēc iespēja, ka pavasarī zem ledus varētu slāpt zivis, ir visai neliela. Ūdenstilpēs bija ļoti augsts ūdens līmenis, kā pavasaros, un ūdens bija labi piesātināts ar skābekli.”
Zivju slāpšana parasti sākas tad, kad ūdenstilpi ilgstoši klāj bieza ledus sega, turklāt uzsnidzis daudz sniega. Ledus un sniegs kavē gāzu apmaiņu, pietrūkst gaismas, un pūšanas procesi kļūst intensīvāki. Pūst ūdensaugu atmirušās daļas, bojā gājušas zivis. Šie procesi patērē daudz skābekļa.
Ja skābekļa līmenis ūdenī samazinās zem diviem procentiem, zivju izdzīvošana ir apdraudēta. Izņēmums ir vienīgi līņi un karūsas. Karūsas spēj izdzīvot pat tad, kad skābekļa daudzums ūdenī ir viens procents. Citām zivīm šāds skābekļa līmenis ir nāvējošs.
Makšķerniekiem nav ierīču, ar ko noteikt skābekļa koncentrāciju ūdenī, taču par to, ka situācija kļūst kritiska, liecina ūdens smarža. Ja tā kļūst nepatīkama un ož pēc puvuma, situācija jau kļuvusi bīstama. Savukārt, ja no tikko izurbta āliņģa ūdens izplūst ar spiedienu, daudzu zivju bojāeja ir neizbēgama.
Uzskata, ka pietiek, ja makšķernieki palaikam izurbj pietiekami daudz āliņģu. Taču tā nav. Lai arī gaisa temperatūra ir ap nulli, nelielie āliņģīši ātri aizsalst, un gāzu apmaiņa nenotiek. Tāpēc āliņģīšos vēlams iespraust salmu vai niedru saišķīšus.
Ja situācija ir sarežģītāka, palīdzēt var ūdens bagātināšana ar skābekli. To var pūst āliņģī no balona. Var arī izveidot divus āliņģus – vienu lielāku, otru mazāku – un sūknēt no viena ūdeni, strūklu palaižot gaisā virs otrā āliņģa. Gaiss sajaucas ar gaisu un līdz ar to bagātinās arī ar skābekli.
