Trapene sākas ar lapegļu gatvi, kuru tā mīlēja dzejnieks Ojārs Vācietis.
Trapene sākas ar lapegļu gatvi, kuru tā mīlēja dzejnieks Ojārs Vācietis. Droši vien ar to lepojas visi, kas pa garāko koku aleju gājuši mājup vai arī devušies plašajā pasaulē. Pa to pasākuma “Tikšanās uz atmiņu spārna” dalībniekus filma aizveda pagātnē pirms 40 gadiem.
Katrai apdzīvotai vietai ir sava vēsture. Atbraucējiem par to un arī šodienu lieliski prot stāstīt Emma Valija Šļukuma. Senāk Latvijā slavens bija Trapenes kolhozs, kur prata gan labību audzēt, gan daudz piena slaukt, gan arī to pārstrādāt, gan alu darīt un maizi cept, gan ziedus un dārzeņus siltumnīcā audzēt, gan to konservus gatavot. Jā, un kur tad vēl lielā vistu ferma!
E.V.Šļukuma atceras, ka nācies uz Rīgu vest svaigi žāvētas vistas, lai skolai varētu iegādāties ekrānus diapozitīvu un filmu demonstrēšanai. Jā, tāda nianse padomju varas gados nebija sveša – kārdinoši smaržojošs portfelis jeb pateicības dāvana. Tagad veikalos nav deficīta, bet tikai naudas trūkst. Turklāt “kukulim” ar žāvētu vistu vien nepietiktu.
Saka paldies par 20 gadu darbu
Pērn Trapenes pašvaldības budžeta izdevumi bija plānoti 218 280 lati. Katram ir skaidrs, ka ar to nevar kalnus gāzt. Tomēr tika turpināts kultūras nama, bibliotēkas, arī sporta zāļu un skolas ēdamzāles remonts. Saņemts Valsts kases aizdevums ūdens apgādes projekta īstenošanai. Trapenieši nebeidz apbrīnot savu pagasta padomes priekšsēdētāju Jāni Libertu, pie kura var iet ar jebkuru problēmu – palīdzēs. Ne velti viņš 20 gadus bijis pie pašvaldības stūres.
“Cilvēks, kuram nepietrūkst sapņu. Lai gan viņam ir tik daudz darba un tik maz laika, deputāti nekad nav jutušies vieni ar savām rūpēm,” secina pasākuma vadītāja Ilze Lipstoka.
Ieklausoties apsveikumos, jāsecina – visi trapenieši saka paldies J.Libertam. Tie ierakstīti grāmatā, kas tagad būs Libertu ģimenes relikvija. “Tur – tavi 20 darba gadi!” saka E.V.Šļukuma. J.Liberts gan smejas, ka nejūtas tik vecs, lai būtu jau tik ilgi strādājis. “Vēl ne viss ir izdarīts, bet dzīve nebeidzas. Tā turpinās. Tomēr laiks ir aizskrējis ātri,” atzīst priekšsēdētājs.
1982.gadā viņu atsūtīja strādāt būvbrigādē, bet pēc pieciem gadiem vajadzēja uzņemties atbildību par Trapeni. Viņš atceras visus darbīgos un atsaucīgos trapeniešus, ar kuriem kopā nu jau vairāk par sāls pudu apēsts.
Atceras slaveno Trapenes kolhozu
Jā, var piekrist tiem, kuri ar skumjām un nožēlu atceras darbu spēcīgajā kolektīvajā saimniecībā. Tādā nekad nav trūcis ne azaida maizei, ne kopēju svētku un līksmības. Bijušā saimniecības speciālista, tagad Stāmerienas pagasta padomes priekšsēdētāja Raita Apalupa atmiņās ieskanas skumjas, jo vairs nav daudzu, ar kuriem viņš kopā strādāja.
“Tie laiki bija citi. Būšu atklāts – tagad Latvijai ir savs karogs un himna, bet tas vēl nenozīmē, ka valda taisnība un kārtība. Taisnības nav pret tām sirmajām galvām, kuras var redzēt te. Septiņdesmito gadu sākumā un vidū Trapenes kolhozā bija labi speciālisti un strādnieki, bet viņi nav spējuši nopelnīt sev pārtikušas vecumdienas,” atzīst R.Apalups.
Aina Virse katru dienu redz bijušo pienotavas ēku, jo dzīvo tai gandrīz blakus. Lai gan bija jāstrādā ilgi un smagi, tomēr bijusī pienotavas vadītāja to laiku atceras ar prieku. “Pienotavā bija 11 strādnieki, turklāt bija krejotava Ādamā, Ilzenē, Zeltiņos, Kalncempjos un Līzespastā. No turienes veda krējumu, un dienā ražojām 120 kastes sviesta, katrā bija 24,5 kilogrami,” atceras A.Virse.
Viņa secina, ka labāk bijis pirms valsts neatkarības atgūšanas. Līdz ar Atmodu ne tikai pienotavas darbinieki, bet daudzi palika bez darba. Tie devušies peļņas meklējumos uz Rīgu vai uz ārzemēm. Pašvaldība tur maz spēj līdzēt. Kad pienotavu privatizēja SIA “Lienama – Alūksne” īpašniece Gundega Sauškina, radās cerība, ka to atjaunos, ierīkos sulu spiestuvi un būs darba vietas trapeniešiem. Tagad viņus moka neziņa, jo sulu ražotne izveidota Gaujienas Dārzciemā.
Prot strādāt un īstenot sapņus
Tomēr nevar teikt, ka tagad nebūtu spēcīgu zemnieku saimniecību: “Niedrāji”, “Seveļi”, “Kristiņi”, individuālais uzņēmums “Ķērpis”. Alūksnes rajona padomes izpilddirektore Gunta Ļuļe atceras, kā J.Liberts uzklausījis šķietami neīstenojamus sapņus un teicis: “Es ticu, ka tas viss būs.”
Un ir – pie Lukstu ezera izveidota jauka atpūtas vieta. Pērn tur ierīkota dabas taka apkārt ezeram. Saglabāts konservu cehs – SIA “Līzespasts”. “Tas ir labi, ka cehs joprojām ražo produkciju. Tiesa, nezinu, kādi ir apjomi,” vērtē bijusī ceha īpašniece Anna Žagare. Viņa atzīst, ka darbu sāka ar cerībām, bet valsts nodokļu politika neļāva ieguldīt līdzekļus attīstībā.
Tagad SIA “Līzespasts” direktors ir Edgars Paipala. Viņš cenšas patērētājiem piedāvāt to, ko viņi vēlas pirkt. Konservu cehā turpina ražot apmēram 30 iecienītus produkcijas veidus dažāda izmēra fasējumā. Tās ir dabiskās sulas, ko piegādā galvenokārt slimnīcām un bērnudārziem, kā arī skābēti kāposti, marinēti gurķi, kabači un dārzeņu salāti. Pieprasījums ir lielāks, nekā “Līzespastā” spēj saražot. Būtu vajadzīga kolhoza ziedu laikos celto ēku rekonstrukcija un jaunu celtniecība, lai ražošanu varētu modernizēt. Izstrādāts projekts, kas paredz būvniecību un jaunu iekārtu iegādi.
Varbūt vajadzēja saglabāt arī kolhozu? “Domāju, ka varētu turpināt darbu. Tiesa, ļoti daudz nosaka kolhoza priekšsēdētājs,” uzskata bijusī galvenā dispečere Aina Sotņikova.
Trapenieši vienmēr ar labu vārdu atcerēsies bijušo priekšsēdētāju Raimondu Apinīti un Arnoldu Sūnu. Ka iespējams atdzimt jaunā veidā, apliecina Trapenes sociālās palīdzības centrs, kas izveidots bijušajā bērnudārza ēkā.
Ar Zigurda Safranoviča iniciatīvu un entuziasmu, iesaistoties daudziem trapeniešiem, sakopts un labiekārtots vecais muižas parks. Tas ar Bormaņu muižas ēkām veido kultūras mantojumu, ar ko var lepoties.
Kad Trapenes pagasts pārstāvēja Alūksnes rajonu Vidzemes novada konkursā “Sakoptākais Latvijas pagasts”, tika saņemta balva nominācijā “Kultūrvides veidošana pašvaldībā”. Kultūrvide ir cilvēku saimnieciskās dzīves un darbības rezultāts, garīgā un materiālā mantojuma, arī tradīciju saglabāšana un attīstība. Trapene vērtētājiem palikusi atmiņā ar enerģiskajiem cilvēkiem – pašvaldības, kultūras, izglītības, medicīnas un muzeja darbiniekiem, zemniekiem un, protams, ar lapegļu gatvi.
Pati lielākā bagātība ir pagasta cilvēki, kuri vienmēr bijuši darbīgi. Starp tiem ir bioloģiskās lielsaimniecības “Niedrāji” īpašnieks Jānis Sēkliņš. Viņš apsaimnieko 350 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes un audzē vairāk nekā 200 gaļas un piena šķirnes lopus.
“Visos laikos ir gan labumi, gan sliktumi. Pagasta pasākumā bija pulcējušies galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēki, tāpēc viņi ar skumjām atceras kolhoza gadus, kas ir arī viņu jaunības un brieduma laiks. Tomēr vajadzētu saskatīt, ka viss pamazām iet uz labo pusi,” spriež J.Sēkliņš. Tiesa, viņš nebūt nav apmierināts ar valsts lauksaimniecības politiku. Zemnieks uzskata, ka joprojām lauvas tiesu ES fonda līdzekļu paliek galvaspilsētā.
***
Fakti
Četrās desmitgadēs
– 1967. – 1977.gads
Iegādājoties jaunu tehniku, paplašina ražošanu kolhozā, kā arī dārzniecību, kur audzē gurķus, tomātus un ziedus. Izveido dārzeņu pārstrādes cehu. Asfaltē Trapenes centru. Skolā iekārto mācību kabinetus.
– 1977. -1987.gads
Šis ir Trapenes kolhoza ziedu laiks, ko uzskatāmi iezīmē celtniecība. Rekonstruētas fermas, uzcelta graudu kalte, zāles miltu cehs, bērnudārzs un dzīvojamās mājas. Ierīkota siltumtrase un ielu apgaismojums. Tiek izkopts parks un iztīrīti dīķi. Vērojams pašdarbības uzplaukums. 1983.gadā ciemu sacensībā izcīnīta 1.vieta un Latvijas ceļojošais karogs.
– 1987. -1997.gads
Atmodas laiks. Tiek likvidēts kolhozs, privatizēta zeme, veidojas zemnieku saimniecības. No jauna izveidota Trapenes mežniecība.
– 1997. – 2007.gads
Renovēta pamatskolas ēka. Remontē kultūras namu, bibliotēku un pagasta padomes ēku. Pagasta iestāžu telpas iekārto atbilstoši mūsdienu prasībām, ieviešot darbā datorus. Skolā iekārtots informātikas kabinets un interneta publiskās pieejas punkts bibliotēkā. Katlumāja pārveidota par mūsdienīgu sporta zāli. Ar 2001.gadu izveidota jauna tradīcija – Trapenes mazie dziesmu svētki.
