Pēc nedaudz vairāk nekā gada varēs atviegloti uzelpot nesmēķētāji, jo plānots ar nākamā gada 1.jūliju aizliegt smēķēt publiskās vietās.
Pēc nedaudz vairāk nekā gada varēs atviegloti uzelpot nesmēķētāji, jo plānots ar nākamā gada 1.jūliju aizliegt smēķēt publiskās vietās. Arī es atbalstu šādus ierobežojumus, tikai neliek mieru viens jautājums – kas to kontrolēs un vai tas būs vispār izdarāms?
Lai Latvijā samazinātu smēķētāju skaitu, Veselības ministrija valdībā ir iesniegusi izskatīšanai grozījumus likumā par tabakas izstrādājumu realizāciju. Tie paredz ar 2008.gada 1.jūliju aizliegt smēķēt publiskās vietās. Piemēram, visās izglītības iestādēs, daudzdzīvokļu dzīvojamo māju gaiteņos un citās koplietošanas telpās, darbavietās darba un koplietošanas telpās, publiskajās ēkās, būvēs un telpās, tostarp kinoteātros, koncertzālēs, sporta zālēs, citās sporta ēkās un būvēs, kā arī pasta un citu iestāžu zālēs, diskotēkās, deju zālēs, bērnu rotaļlaukumos. Savukārt parkos, skvēros un peldvietās varēs smēķēt speciāli ierādītās vietās. Tāpat kā vairākās citās pasaules valstīs, ar 2008.gada 1.jūliju plānots aizliegt smēķēt arī kafejnīcās, restorānos un citās sabiedriskās ēdināšanas vietās, tajā skaitā arī āra kafejnīcās.
Atbalstāmi, vai ne? Bet tagad iztēlojieties tādu situāciju: jūs lēnā pastaigas solī, nesteidzoties un baudot jauko laiku, ejat pa ielu, bet jums garām aiztraucas cilvēks, kas smēķē, un jūsu jaukā laika baudīšana ir iztraucēta un nav vairs atgriežama, jo visapkārt smird pēc cigarešu dūmiem. Jūs paveraties apkārt – neviena policista, kam žēloties, nav. Pats mēģināt nopakaļ smēķētājam saukt, ka ir taču spēkā aizliegumi, bet viņš tikai norūc: “Nu un? Ko man var padarīt – kur gribu, tur smēķēju!” Un viss. Jūs paliekat stāvēt cigarešu dūmu mākonī.
Tiesa, līdz ar stingrākiem smēķēšanas ierobežojumiem likumprojekts paredz papildināt esošos brīdinošos uzrakstus par smēķēšanas kaitīgumu ar krāsainiem attēliem un citām ilustrācijām. Pēc ministrijas domām, krāsaini brīdinājuma attēli uz cigarešu paciņām ļaus samazināt smēķējošo cilvēku īpatsvaru. Kanādā un Brazīlijā saskaņā ar šajās valstīs veiktajiem epidemioloģiskajiem pētījumiem ir pierādīts, ka pēc krāsaino attēlu ieviešanas uz cigarešu paciņām daudzi smēķētāji ir domājuši par atbrīvošanos no netikuma. Pastāvot saistība, ka vizuāli redzot iespējamās sekas, ko izraisa tabakas ietekme uz cilvēka organismu, smēķētāji varētu samazināt tabakas patēriņu vai smēķēšanas biežumu. Bet – pašlaik tas ir tikai varbūtība nākotnes formā. Var jau būt, ka uz dažiem procentiem smēķētāju tas iedarbosies, bet apšaubu, vai tie būs, piemēram, hroniskie pīpmaņi vai jaunieši, kas smēķē, lai iekļautos noteiktā sabiedrības grupā.
Tādēļ, manuprāt, šo stingro aizliegumu ievērošana vislielākajā mērā paliks uz pašu smēķētāju sirdsapziņas. Tāpat kā mūs nevienu nepasargās šie stingrie ierobežojumi no tā, ka darba telpās atgriezīsies kolēģis pēc kārtējā dūma uzvilkšanas – kaut vai atļautā vietā -, bet viņš tā odīs pēc cigarešu dūmiem, ka elpu liks ciet. Un tāpat mēs būsim pasīvie smēķētāji, kas ir vēl kaitīgāk, nekā būt aktīvajam smēķētājam. Varbūt kādreiz pienāks laiks, kad arī par mums, pasīvajiem smēķētājiem, sāks domāt? Es atbalstu katra cilvēka rīcības un darbības brīvību, bet – ja kādam ir labprātīga vēlme bojāt savu veselību, lai viņš to dara, tikai – no tā nav jācieš citiem cilvēkiem, kas negrib būt pasīvie smēķētāji. Par to gan Veselības ministrijai, gan valdībai, gan katram smēķētājam vajadzētu rūpīgi padomāt.
