Pirmais iespaids par Aneti Kalniņu ir kā par jautru un atraktīvu meiteni.
Pirmais iespaids par Aneti Kalniņu ir kā par jautru un atraktīvu meiteni.
Sarunas laikā viņa bieži smejas, bet uz uzdotajiem jautājumiem atbild ar zināmu devu ironijas. Tiesa, stāstot par notikumiem, kas viņai ir svarīgi, meitene pārvēršas un kļūst nopietna.
Kad Anetei iesaku pašai izdomāt, kā viņa vēlētos ar sevi iepazīstināt, tiek sniegta pavisam lakoniska atbilde:
– Esmu Apes meitene. Šeit esmu uzaugusi un visu laiku arī dzīvojusi. Šobrīd mācos Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā.
– Vai šādu informāciju tu sniedz vienmēr, iepazīstinot kādu nepazīstamu cilvēku ar sevi?
– Galvenokārt jā. Lai gan tas lielā mērā ir atkarīgs arī no cilvēka, ar kuru es iepazīstos. Diezgan aktīvi iesaistos sabiedriskajās aktivitātēs, tāpēc man nākas iepazīties ar visdažādākajiem cilvēkiem. Šis iepazīstināšanas variants ir visbiežāk lietotais.
– Vai nebaidies, ka pirmais priekšstats, ko ar šādu informāciju radi par sevi nepazīstamiem cilvēkiem, varētu ielikt tevi noteiktos rāmjos, no kuriem pārmaiņu gadījumā būs grūti izlauzties?
– Cilvēks jau pats par sevi ir ielikts rāmjos, jo pastāv dažādas sabiedriskās normas, kas jāievēro. Arī es kā skolniece esmu ielikta kaut kādos rāmjos, kas uzliek savus pienākumus un neļauj man darīt pilnīgi visu, ko gribu. Protams, no rāmjiem jau vienmēr ir iespēja izlauzties, taču tad jābūt ļoti stipram cilvēkam.
– Vai tu vispār bieži ļaujies pārmaiņām?
– Sevi man nepatīk mainīt. Varbūt tāpēc, ka jūtos laimīga tāda, kāda esmu. Savukārt, runājot par apkārtējiem cilvēkiem, tad gan es labprāt daudz ko mainītu.
– Ko tieši tu gribētu mainīt?
– Ja tas būtu iespējams, es noteikti mainītu mūsdienu jauniešu kultūras līmeni. Cik esmu iepazinusies ar jauniešiem, liekas, ka lielākajai daļai vispār tāda nav. Varu minēt piemēru ar pasākuma rīkošanu. No vienas puses, tu esi centies un darbojies, bet no otras – atnāk te viens, kurš vispār no tā neko nesaprot un elementāri nospļaujas tavā priekšā. Tas pats attiecas arī uz attieksmi. Man, piemēram, ļoti patīk daba. Ne jau dzīvnieki vai kaut kādi augi, bet daba kopumā. Aizeju kādreiz uz mežu un redzu, ka viens jau ir pacenties to piesārņot, un tad gan uznāk pamatīgas dusmas.
– Vai esi mēģinājusi kaut ko darīt, lai situācija mainītos?
– Viena pati ne, bet kopā ar jauniešiem no kluba “Sliedes” gan esmu to darījusi, piemēram, pirms kāda laika rīkojām pasākumu ar sakopšanas talkām un tamlīdzīgām aktivitātēm. Viss izdevās lieliski, lai gan ar jauniešu klubu “Sliedes” rīkotie pasākumi vienmēr izdodas.
– Kas tev, neskaitot šādas aktivitātes, dzīvē ir pats svarīgākais?
– Lai cik banāli izklausītos, tā ir ģimene. Jauniešiem jau ģimene ir tā, kas dod to pamatkapitālu uzskatiem un principiem. Es pat domāju, ka, ja man blakus nebūtu tāda cilvēka kā mana mamma, diez vai es tagad būtu tāda, kāda esmu.
– Kas ir vērtīgākais, ko ģimene tev ir iemācījusi?
– Cieņu pret citiem cilvēkiem. Te es nedomāju cieņu tikai pret vecākiem cilvēkiem, bet arī citam pret citu, piemēram, ir jaunieši, kuri neciena savus skolotājus. Itin bieži var dzirdēt pārmetumus, ka skolotāji nav tādi, kā vajag, vai arī pati skola pie kaut kā ir vainīga. Šādos gadījumos man parasti gribas uzdot jautājumu, kāpēc tad tas cilvēks vispār uz šejieni nāk, ja nekas viņu neapmierina. Ir jau, protams, skolotāji, kuri nemāca tik labi, cik vajadzētu, taču ir jāciena vide, kurā atrodies. Daudz kas ir atkarīgs arī no paša skolēna. Ja viņam būs apņēmība mācīties, tad viņš to izdarīs jebkurā vietā. Kaut vai mežā zem egles.
– Cik nopietna ir tava attieksme pret mācībām?
– Cenšos jau mācīties, bet ne tik ļoti, lai tas būtu vienīgais, kam es veltītu visu savu brīvo laiku. Patiesībā vairāk par mācībām mani saista uzzināt to, ko es vēl nezinu. Nevis vairāk saprast kaut ko no fizikas vai matemātikas, bet iedziļināties tādos vispārīgos jautājumos, kas savā ziņā saistīti ar mistiku un uz kuriem nav viennozīmīgu atbilžu.
– Varbūt esi jau izdomājusi, ko darīsi pēc 12.klases? Tev tomēr šis ir pēdējais gads un līdz galīgā lēmuma pieņemšanai atlikuši vien daži mēneši.
– Esmu izdomājusi, taču atklāt nevēlos. Ja nu nesanāk? Galu galā jebkuras neveiksmes gadījumā paliek divi rezerves varianti – Īrija un gateris (smejas).
– Vai savus mērķus neatklāj, jo maini domas un bieži gadās, ka līdz galam tos tā arī neīsteno?
– Nē. Lai gan ļoti pamazām un tādiem maziem solīšiem, bet savus mērķus man izdodas īstenot. Ceru, ka izdosies arī tagad, jo ar mērķtiecību un domu stabilitāti man problēmu nav.
– Vai šādas problēmas nepastāv nevienam jaunietim, kas ir ap tevi?
– Gribētos jau teikt, ka nav, bet ir. Dažreiz pat rodas sajūta, ka lielākajai daļai vispār nav savu mērķu, jo viņus nekas neinteresē.
– Vai pēc savu “lielo” plānu īstenošanas tu vēlētos atgriezties Apē?
– Jā, bet tikai, lai dzīvotu, nevis strādātu. Tas varētu būt tā, ka šeit man būtu mājas, taču uz darbu es dotos uz kādu citu vietu. Vienkārši nedomāju, ka man šeit būtu kur strādāt. Pat tad, ja es iegūtu augstāko izglītību, kas sniegtu man iespēju salīdzinājumā ar citiem strādāt pietiekami labi apmaksātu darbu, es to nedarītu. Man ir svarīgi savā jomā kaut ko sasniegt, taču šeit es nesaskatu nekādas izaugsmes iespējas. Es pat nezinu, kam būtu jāmainās, lai es te gribētu strādāt.
– Ko tu uzskati par savu raksturīgāko īpašību?
– Taisnīgumu. Spēju nebaidīties gadījumos, kur kāds ir jāaizstāv.
– Vai, tavuprāt, savu iespaidu uz cilvēka personību atstāj arī vieta, kurā viņš dzīvo?
– Noteikti. Domāju, ka arī dzīvošana Apē un šejienes cilvēki mani ir savā veidā ietekmējuši. Protams, man ir arī savs pozitīvais piemērs – mamma. Patiesībā viņa ir mana draudzene. Nav otra tāda cilvēka, ar kuru es varētu parunāt tā, kā ar mammu. Es viņu pat apbrīnoju. Nevis profesionālajā ziņā, bet kā cilvēku. Nezinu, cik lielā mērā es esmu viņai līdzīga, taču noteikti varu teikt, ka lielākā daļa manu priekšstatu par dzīvi vairāk vai mazāk veidojušies tieši mammas iespaidā.
– Vai cilvēkiem bieži izdodas ietekmēt tavas domas vai rīcību?
– Nē, bet pirms pāris gadiem sapratu, ka dažreiz cilvēkiem ir jāļauj to darīt. Pirms diviem gadiem man vēl likās, ka spēšu tikt tam pāri un kļūšu tik neatkarīga, ka citi cilvēki vairs nebūs tik svarīgi, lai spētu mani ietekmēt. Tomēr sapratu, ka, lai ko tu darītu, sabiedrībai vienalga izdodas tevi nolikt atpakaļ, liekot atskārst, ka dažreiz man tomēr ir viņiem jāizpatīk un es nedrīkstu gluži atļauties darīt to, ko vēlos. Vienkārši labāk ir nekonfliktēt ar citiem cilvēkiem, jo ko gan tu viens pats vari izdarīt. Ir vajadzīgs atbalsts un palīdzība, tāpēc dažreiz ir jāmēģina atrast kompromisu, lai apmierinātas būtu abas puses. Protams, nezaudējot savu individualitāti.
