Kā komponists mīlēts, kā deputāts pelts, Kā saule pie mūzikas debesīm celts…
Kā komponists mīlēts, kā
deputāts pelts,
Kā saule pie mūzikas debesīm
celts,
Kā kultūras ministrs reiz
nekulturāli
Uzbēris bumbieru kompotam sāli –
Opereti un Jaunatnes teātri
likvidējis,
Tagad pats brīnās, kā viņš to
spējis,
Tik daudziem aizlicis priekšā
barjeru
Un sagrāvis privātās dzīves
karjeru.
Vēl tagad sirdsapziņa mazdrusciņ
grauž,
Bet viņš jau pat Lanai to neizpauž
Un Šķēles partijā savu dvēseli
smērē,
Un dievišķo talantu veltīgi Saeimā
tērē.
Pat telefons nebūs vairs vajadzīgs
rīt,
Jo neesot draugu, kam piezvanīt…
No dzīves pieredzes varu teikt
droši:
Tas viss, Maestro, ir pārejoši.
Tikai, lai talants neaiziet bojā,
No politikas gan jāiet projām.
Visādi citādi – kā ķēniņš Zauls –
Tāds mums viens vienīgs
Raimonds Pauls.
Par melodijām, ko esi mums
devis,
Godāsim, slavēsim, mīlēsim tevi.
Un atkal drīz visi, diži vai niecīgi,
Tavā vadībā sadziedāsimies
priecīgi.
