Arī šogad Latvijas dabas zinātnieki pasludinājuši jaunas gada sugas putniem, dzīvniekiem, sēnēm, kokiem, augiem, kukaiņiem.
Arī šogad Latvijas dabas zinātnieki pasludinājuši jaunas gada sugas putniem, dzīvniekiem, sēnēm, kokiem, augiem, kukaiņiem.
“Tradīciju pasludināt kādu sugu par gada sugu pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados aizsāka ornitologi, bet vēlāk tiem pievienojās arī citu nozaru dabas pētnieki,” saka Alūksnes dabas muzeja “Vides labirints” vadītājs Aldis Verners.
Alūksnes rajonā ir samērā neskarta daba, vairāk nekā pusi teritorijas klāj meži. Vai arī pie mums ir sastopamas šīs gada sugas?
Latvijas Ornitoloģijas biedrība par gada putnu pērn bija pasludinājusi lauku piekūnu (peļu vanadziņu), kas nelielā skaitā sastopams lauksaimniecības zemju tuvumā. “Alūksnes rajonā lauku piekūns bija redzēts Trapenes pagastā, bet pagājušajā vasarā ornitologi to vairs neatrada. Vairāk pie mums ir sastopami bezdelīgu piekūni,” saka Aldis. Lauku piekūnu šogad nomainījusi melnā dzilna. Šis putns ir Latvijā lielākais dzenis un ievērojams ne tikai savu izmēru dēļ. Izrādās, ka melnā dzilna kaļ dobumus vecās priedēs un apsēs, kas noder gan pašas ligzdai, gan arī tām putnu sugām, kas pašas nespēj kalt – piemēram, meža balodim, kā arī ļoti reti sastopamajai zaļajai vārnai. A.Verners informē, ka melnās dzilnas pie mums sastopamas diezgan bieži – katrā rajona pagastā. Kamēr vēl būs resni, veci koki, dzilnām mājvietu netrūks.
2006.gadā par gada dzīvnieku bija izvēlēta lidvāvere, kas mājo vecos, dobumainos kokos. Arī Alūksnes rajonā pirms daudziem gadiem bija konstatēta lidvāvere Pededzes pagastā, kur to bija redzējuši mežstrādnieki. Bija ziņas par redzētu eksemplāru Apes lauku teritorijas mežos. Diemžēl tās pašreizējo esamību Latvijā zinātniekiem neizdevās apstiprināt, arī aptaujājot Latvijas iedzīvotājus.
Latvijas Dabas muzejs par šīgada dzīvnieku nosauca smilšu krupi – mazāko Latvijas krupi. Tam nepieciešami īpaši dzīves apstākļi – seklas peļķes jūras piekrastē, arī smilšu un grants karjeri. Dzīvnieciņš prot ierakties pat vairāk nekā divus metrus dziļi smiltīs. Smilšu krupju skaits Latvijā ļoti samazinājies, jo maz vairs tiem piemērotu nārsta vietu. Visu gadu Rīgā, Dabas muzejā, būs šai sugai veltīti pasākumi, kā arī tematisks stends zooloģijas ekspozīcijā. Mūsu rajonā arī tas nav novērots.
Gada sēnes nosaukumu bija izpelnījusies ļoti retā, neēdamā pavasara sēne – toverīšu sarkosoma, kas atgādina tumšu, ar želeju pildītu muciņu. Diemžēl arī to pērn zinātniekiem neizdevās konstatēt. Toties milzu baltmietene, kas godā celta šogad, ir krietni biežāk sastopama. Tā veido tautā sauktos “raganu apļus” pļavās un pat dārzos, kuri pamazām paplašinās. Sēnes, kuru cepurītes sasniedz pat šķīvīša izmērus, ieraugāmas rudens pusē, bet par to piemērotību ēšanai domas dalās. Par “raganu apļu” novērojumiem Latvijas Dabas muzejs plāno rīkot konkursu. Ir zināmas vairākas baltmieteņu veidoto riņķu atrašanās vietas Apes pusē, dažas iekļautas “Raganu takas” maršrutā. A.Verners konstatējis vairākas atradnes Malienas un Zeltiņu pagastā.
Latvijas Dendrologu biedrības gada koks 2006.gadā bija baltais vītols. Apes tuvumā pie “Dzenīšu” mājām aug lielākais šīs sugas eksemplārs. Dabas retumu krātuves vadītājs Guntis Eniņš uzskata, ka tas ir lielākais šīs sugas koku pārstāvis pasaulē. Koks joprojām aug, un zaļojošā milzeņa apkārtmērs sasniedzis jau 8,67 metrus. Tā gaišā lapotne jau iztālēm atšķirama no pārējiem kokiem.
Koku pētnieki ir pārsteigti par dižvītolu blīvumu Apē: “Lielanšu” māju tuvumā vien aug pavisam septiņi vītoli, kuru apkārtmērs pārsniedz 5 metrus un kuru vecums ir ne mazāk kā 100 gadu. Astotais diemžēl nesen nolūzis… Baltais vītols vispār ir īpašs koks sava daudzveidīgā pielietojuma iespēju dēļ. Tos stāda kā krāšņumaugus, augsnes nostiprinātājus kāpās un upmalās. Senāk koksni izmantoja ratu riteņu loku, koka trauku pagatavošanai, bet jaunos zarus – pinumiem. Mizu lietoja ādu miecēšanai, audumu un dzijas krāsošanai sarkanbrūnos toņos. Tieši no vītola mizas ir izdalīta ķīmiska viela – salicīns, kas mūsdienās, jau mākslīgi iegūta, kļuvusi par vienu no pasaulē vispazīstamākajiem medikamentiem – aspirīnu. Pavasarī ziedošais vītols ir labs nektāraugs bitēm.
Šogad par gada koku pasludināta parastā liepa. Alūksnes rajonā šī suga pamanāma daudzviet, tā nereti sasniedz arī dižkoka izmērus. Dižākās liepas konstatētas Zeltiņu un Alsviķu pagastā. Pie Nēķenes aug pat vairākas dižliepas.
Liepai ir īpaša vieta latviešu mitoloģijā un etnogrāfijā, tā kopš seniem laikiem ir sievišķības simbols. Tā var sasniegt pat 300 un vairāk gadu. Mīkstā, baltā koksne noder kokgriezumu izgatavošanai. Senāk no liepu lūkiem gatavoja apavus – vīzes. Liepa ir nektāraugs, vispārzināmas ir tās ārstnieciskās īpašības. Tādēļ liepas tika stādītas pie mājām, alejās. D.Ozoliņš “Dauškanu” parkā bija iestādījis liepu savas meitiņas piemiņai. Tagad nolūzušās simtgadnieces vietā iestādīta jauna liepiņa. Varbūt liepu stādīšanas tradīcijas turpināsies?
Gada augs pērn bija jumstiņu gladiola – vienīgā Latvijas savvaļas gladiola, kura pakļauta izzušanai pļavu aizaugšanas dēļ. Šis īpaši aizsargājamais augs Alūksnes rajonā līdz šim nav atrasts. “Toties Latvijas Botāniķu biedrības izvirzītā apaļlapu rasene pie mums aug gandrīz katrā purvā,” tā Aldis vērtē šī auga izplatību. Necilais, bet interesantais augs pievilina savu barību – sīkus kukaiņus – ar lipīga šķidruma pilienu palīdzību.
Lapkoku praulgrauzis, kuram Latvijas Entomoloģijas biedrība piešķīra gada kukaiņa nosaukumu 2006.gadā, Alūksnes rajonā pagaidām nav konstatēts. Tam nepieciešami cits citam tuvu augoši, saules apspīdēti veci dobumaini koki, vislabāk ozoli. “Tuvākā šī kukaiņa atradne ir Gulbenes rajonā, Pededzes upes lejtecē,” saka A.Verners.
Jaunais gada kukainis ir zemesvēzis, kuru sauc arī par racējcirceni vai ķireli. Tas nepieder pie aizsargājamajām sugām, tomēr par to ir daudz nezināma. Zemesvēzi var pazīt pēc tā, ka dārzā augiem kāds ir apgrauzis saknes vai arī dzirdama tā īpatnējā, no pazemes nākošā dziesma. Tas rok ejas un barībā lieto arī kukaiņus, sliekas. Latvijā zemesvēzis sastopams samērā bieži. “Mūsu rajonā zemesvēzi esmu atradis tikai vienreiz – vienu eksemplāru Jaunalūksnes pagasta Mežinieku apkārtnē,” saka muzeja vadītājs. “Ja kāds zina zemesvēža atradni, ir lūgums par to paziņot!”
Gada sugu nominācijas ir vēl viena iespēja vērīgāk ielūkoties mūsu apkārtnē, piedalīties konkursos, vairāk uzzināt par interesanto mums līdzās.
