Sasveicināšanās daudzās nozīmes

Sasveicinoties lietotie vārdi un žesti liecina par ģimenē ieaudzinātajām pieklājības normām, tautas tradīcijām un arī par indivīda attieksmi pret līdzcilvēkiem. Prasme komunicēt vai nu paver durvis lietišķām attiecībām, draudzībai, vai gluži otrādi – apgrūtina un pat padara to neiespējamu.

Cieņas izpausme

Sasveicināšanās bija, ir un būs labas uzvedības sastāvdaļa, cieņas apliecinājums, un komunikācijā izmantotie vārdi ir attieksmes verbālā izpausme, saka psihologs Aleksandrs Agešins. “Bieži dzirdamais labrīt, labdien, labvakar liek saprast, ka sveicinātājs ir noskaņots jums labvēlīgi. Mājiens ar galvu tiek uzskatīts par bezpersonisku žestu, savukārt rokasspiediens, buča un pieskārieni kādai ķermeņa daļai rada taktilu kontaktu. Uzņēmuma, kolektīva vadītājs, kurš regulāri un laipni sasveicinās, uzlādē klātesošos ar pozitīvu enerģiju. Agrāk pie smalkas uzvedības piederējās, ka jaunkundze vai kundze pasniedz kungam savu delnu. Mūsdienu etiķete to neiesaka, jo šī maniere it kā diskreditē vīrieti: viņš varbūt to nemaz nevēlas. Krievijā saglabājies paradums – nedaudz noliekties pie sievietes rokas, simbolizējot skūpstu uz delnas.”

Ja persona no vairāku soļu attāluma stiepj pretī roku, tas nozīmē – sekos rokasspiediens. Pieņemts, ka vēlmi sasveicināties izrāda gados vecākā, pēc hierarhijas spēcīgākā, nozīmīgākā persona. Tas, kā roka tiek pasniegta vai saņemta, parāda nodomu – izrādīt pārākumu vai sadarboties kā līdzīgam ar līdzīgu. Izteikti spēcīgs rokasspiediens liecina par vēlmi dominēt. Piemēram, bijušais ASV prezidents D. Tramps sasveicinās, ar savu plaukstu spiežot otra cilvēka plaukstu uz leju un velkot to pie sevis, tā izrādot pārākumu. Acīmredzot, ar viņu pastrādājuši PR speciālisti, kuri veido biznesmeņa un politiķa tēlu.

Sarokojas biežāk vīrieši, bet biznesa, darba attiecībās, politiķu aprindās tā kontaktējas arī sievietes. Skaitās korekti, ja sieviete vīrietim plaukstu sniedz pretī pirmā, turklāt taisni. Stiprā dzimuma pārstāvis dāmas roku satver pārliecinoši, bet saudzīgi – lai to netraumētu.

Ja kāds krata un neatlaiž plaukstu, tas var signalizēt, ka tikšanās cilvēkam ir tīkama, gribas ilgāk komunicēt. Turpretī neskatīšanās acīs, ļenganas plaukstas pasniegšana sveicinoties ikvienā izraisa nepatīkamas asociācijas.

Diemžēl, savas korekcijas arī saskarsmes paradumos veikusi pandēmija. Pēc tās, iespējams, cilvēki uzmanīgāk tuvosies cits citam, izvairīsies no apkampieniem, iesakņojušos paradumus turpinās aizstāt ar dūru vai elkoņu tuvināšanu, spriež psihologs.

Biolauka filtrs

Komunicējot nevajadzētu atrasties tuvāk par 45 cm, iesaka Agešins. Laukos kaimiņi sveicinot labprāt ietur distanci no pusmetra līdz metram vai aprobežojas ar rokas mājienu no attāluma. Jo arī viņu mājas parasti neatrodas tik cieši blakus kā pilsētnieku dzīvokļi.

Sastopoties skatieniem un plaukstām, arī atvadoties, mēs enerģētiski pret kādu sajūtam simpātijas vai gribam turēties pa gabalu. Tas izskaidrojams ar biolauku, kas ieskauj ikvienu, uztver informāciju, un filtrējot to, cenšas mūs pasargāt. Ar sveicienu cilvēks it kā cenšas atvērt otra biolauku, kur tiek vai netiek ielaists. Tikšanās laikā pārslēgt kanālus palīdz smaids, humors, pievēršanās pozitīvām tēmām. Emocijas vispirms veidojas biolaukā, prāts tās analizē un saglabā zemapziņā. Reizēm nav lieki ieklausīties sevī, lai izlemtu, vai turpināt attiecības.

Ir vērts pievērst uzmanību žestiem, skatienam un arī balss tembram, jo ar vibrācijām mēs cits citu uzlādējam, dziedinām vai arī nospiežam. Sarunas biedra attieksmi pret jums, viņa nolūkus un domu klātesamību atklāj mīmika un ķermeņa valoda. Ja tāds, kurš pieradis daudz komunicēt, nervozē, ir nepacietīgs, lieto īsas, aprautas frāzes, knubina pirkstus, pieļaujam, ka viņam drīzumā paredzēta svarīgāka tikšanās par šo. Var arī pajautāt – vai jūs kaut kas uztrauc, vai steidzaties? Ja atbilde ir “viss kārtībā”, indivīds vienkārši negrib jums atklāt informāciju. Apjucis, izvairīgs izskatās cilvēks, kuram kontaktēšanās ar svešinieku nav ikdienišķa lieta. Sakrustotas kājas un rokas liecina par aizvēršanos, nevēlēšanos laist sev klāt.

Pieklājība joprojām ir modē

Ceļojot der atcerēties, ka dažādu tautu tradīcijas atšķiras, un mums “nav jālien ar savu dziesmu grāmatu svešā baznīcā.”

“Katra nācija sveicinās citādi, piemēram, karstasinīgie itāļi un spāņi ieraduši sirsnīgi apkampties. Arī pie mums domubiedru grupās, draugu un partneru lokā šis paradums iesakņojies. Psiholoģijas semināros skaidro, ka daudziem pietrūkst taktilo izjūtu, cilvēciskā siltuma, ko varētu saņemt ģimenē. Uztraukušos cilvēku tuvinieka apskāviens, papliķēšana pa plecu, mierīgs balss tembrs nomierina, turklāt saņemtā uzmanības, uzmundrinājuma deva nodrošina psiholoģisko veselību.”

Ja bērns nesveicina kaimiņus, vai nu viņš ir kautrīgs, vai arī ģimene nav ieaudzinājusi pieklājības normas, un mazais vienkārši nesaprot, kāpēc tas vajadzīgs. A. Agešins norāda uz vēl citiem aspektiem: “Gadās, ka bērns kādu sveicina un kādu – ignorē. Varbūt viņš slēpj aizvainojamu par kādu aizrādījumu. Ja vecāki konfliktē ar kaimiņiem, mājās viņus aprunā, neizsakās labi, bet satiekoties liekulīgi smaida, bērns nostājas savējo pusē un reaģē, kā prot. Bet, ja bērns nesveicina nevienu pieaugušo, mājiniekiem tas vairākas reizes ir jāatgādina, lai ieradums nostiprinās.”

Pusaudzis dzīvo savā pasaulē un reizēm uzvedas izaicinoši hormonālo pārmaiņu iespaidā. Jaunieši nereti veido un lieto savu slengu. Ne tikai tīņu saskarsmē ielaužas vārdi – parazīti, piemēram, “pro”, “davai”, bet tie un aizgūtie “hai”, “bai”, “čau”, tāpat arī automātiskais “hallo” ar gadiem pāries,” domā psihologs.

Tradicionālas vērtības grūti apšaubīt: jaukas dienas, labas veselības novēlējums, protams, skan saturīgāk. Bet ne jau viss jaunais ir peļams. Piemēram, elektroniskajā sarakstē lietotās emocijzīmes, simboliņi. Nu kas gan tur ļauns, ja kādam aizsūti, saņem, piemēram, kopā saliktas divas plaukstiņas – namaste, kas simbolizē cieņu un pieņemšanu.

Vai zināji?

• Sveicinot pirmais roku sniedz vecākais cilvēks jaunākajam.
• Sieviete pirmā sniedz roku vīrietim.
• Mutiski pirmais sveicina jaunākais cilvēks vecāko, vīrietis – sievieti.
• Ar nepazīstamiem cilvēkiem vēlams sasveicināties, arī ieejot telpā, iekāpjot liftā, lidmašīnā, starppilsētu autobusā.
• Sasveicinoties ar svešiniekiem, lieto distancētu uzrunas formu – labrīt, labdien, labvakar.
• Uzruna – sveiki, sveicināti – der, tiekoties ar paziņām, bet tuvākajiem draugiem, privātā pasākumā varam teikt arī “čau”.

Re, kā!

Grenlandes pamatiedzīvotāji inuīti sasveicinās gana intīmā veidā: satuvinot degunus, augšlūpas un pēc tam viens otram gluži vienkārši uzelpojot.

Dažviet Tibetā saglabājusies tradīcija sasveicinoties rādīt mēli. 9. gadsimta Tibetā esot valdījis karalis Lan Darma, kuram bijusi melna mēle. Ļaudis ticēja, ka Darma pēc savas nāves piedzīvoja reinkarnāciju, tādēļ mēdza izbāzt mēles, lai apliecinātu, ka karalis nav atdzimis viņos.

Japāņiem kopš mazotnes tiek mācīti vairāki paklanīšanās veidi. Piemēram, keirei lieto, lai sasveicinātos darījumu tikšanās reizēs, saikeirei ir paredzēta, lai izteiktu dziļu nožēlu vai pateicību. Jebkurā gadījumā paklanoties cilvēks izrāda cieņu otrai personai.

Krievu valodā bieži lietotais “zdrastvuite” nozīmē cieņpilnu stipras veselības novēlējumu.

“Namaste” ir tradicionāls hinduistu sveiciens, ko izmanto gan satiekoties, gan atvadoties. “Namaste” izrunā, nedaudz paklanoties, sakļauto roku pirksti ir vērsti uz augšu, īkšķi atrodas tuvu krūtīm. Hinduismā tas nozīmē “es paklanos dievišķajam tevī”.

Foto: Pexels.com/ attēlam ilustratīva nozīme

Autors: Valija Beluza