Pārlapojot vecus laikrakstus, esmu nonākusi pie secinājuma, ka ne viss vēsturei piederošais ir kritikas vērts.
Pārlapojot vecus laikrakstus, esmu nonākusi pie secinājuma, ka ne viss vēsturei piederošais ir kritikas vērts.
Pārliecinos, ka arī laikrakstos ievietoto materiālu autori noteikti nav centušies strikti ievērot noteikumu, ka “runāšana – sudrabs, bet klusēšana – zelts”. Viņi labprāt stāstījuši par pozitīviem un patīkamiem notikumiem pilsētas vai pagasta dzīvē, kā arī atklāti vārdā un uzvārdā nosaukuši nekārtību radītājus, traču cēlājus, valsts mantas piesavinātājus, dažādu noteikumu neievērotājus. Tikuši rīkoti dažādi reidi, patrulēšana ielās, deju vakaros un tamlīdzīgi. Katrā pagastā aktīvi darbojies atbildīgais par sadarbību ar plašsaziņas līdzekļiem.
Iedomājos, ka mums šodien vispār neatliktu laika avīzes veidošanai, jo visi būtu iesaistīti neskaitāmos tiesas procesos, ja sekotu savu priekšgājēju piemēram.
Neko darīt, laikam ir citi laiki un citi tikumi, no kuriem galvenais: aizsargāšanās no visa ar dažādu likumu pantiem un noteikumu punktiem, tā liekot ikvienam saprast, ka nav vēlams traucēt, ka tas neietilpst konkrētās personas kompetencē. Šķiet, ka visu šodien diktē priekšnieki un vadītāji, bet viņu padotie baidās vārdu bilst. Protams, saprotu, ka valstī ir bezdarbs, īpaši nelielā pilsētā vai vēl vairāk pagastā tas izjūtams trīskārt. Katrs darbinieks dreb par savu vietu, par to, ko saņems algas dienā, tāpēc labprātāk par klusēšanu izvēlas zelta dālderi, nevis par runāšanu – sudraba rubli.
Izņēmums nav gadījumi, kad, piemēram, zvanot uz vienu vai otru vietējo pašvaldību, atbilde ir īsa un konkrēta – “mums nekā jauna nav” vai arī “pie mums nekas nenotiek” un tamlīdzīgi. Ja vienā dienā izskanējušas vairākas šādas atbildes, tad gribot negribot rodas jautājums – kam tāda vietējā pašvaldība vispār vajadzīga, ja tajā nekas nenotiek? Vai tiešām ir tikai tās nosaukums un kartē iezīmēta vieta? Kur paliek cilvēki, viņu domas un darbi?
