Svarīgas bija vien pāris kārtas darba drēbju, izejamais uzvalks, kādi apavu pāri… Un pats galvenais – rokas, dzīves pieredze un sīkstums kaulos.
Svarīgas bija vien pāris kārtas darba drēbju, izejamais uzvalks, kādi apavu pāri… Un pats galvenais – rokas, dzīves pieredze un sīkstums kaulos. Laikam jau arī pašlepnums un spītība, jo tieši tā ir likusi pieņemt visnegaidītākos lēmumus. Arī šo – uzticēties intuīcijai, izraut saknes un – sākt vēlreiz no jauna!
Nu un tad, ka septiņdesmit! Spēka un enerģijas viņam vēl saviem gadiem pietiekoši daudz.
Un tomēr – ja Veltiņa šo viņa izvēli neatbalstīs, Kārlis aizies… Tāpēc jau tā ceļasoma vēl gaida…
Pēcpusdienu abi pavadīja, iegrimuši katrs savās domās, līdz vakarā Velta bija izlēmusi: “Labi, pamēģināsim. Un to somu tu labāk izkravā…”
Tad jau manīs, vai Kārļa enerģija dubultosies vai apsīks, vai ilgi pietiks spēka krāsns kurināšanai, brokastu gatavošanai un galda klāšanai.
Vēl jau Veltiņai arī ko gribējās padarīt. Pāris dienas, ko Kārlis viņai pasniedza kā atpūtas un uzmanības pārpilnu dāvanu, bija ļāvušas atlabt un mudināja ķerties pie ierastajiem darbiem.
Nākamajā dienā, kura iesākās ar kopīgu gājienu uz pārtikas un celtniecības materiālu veikalu, viņus pavadīja Kārļa zilā ceļasoma – iztukšota, parocīga, ērta un ļoti ietilpīga…
Vēlāk gan izrādījās, ka šoreiz tur vieta ir tikai produktiem, kurus Kārlis, šķiet, sapirka veselam mēnesim. Kārbas un tūtas, bundžas un burkas, pudeles un pakas… Veltas iebildumi, ka tā visu naudu var vienā dienā iztērēt, šķiet, tikai ielēja eļļu ugunī…
Citā veikalā iecerētajam pirkumam – naglām, metāla skavām, otām un krāsām – zilajā somā vieta vairs neatradās. Nosmējies, ka šis ceļojuma čemodāns derīgs vien mākoņu stumšanai un sīkām vajadzībām, Kārlis izlēma nevis labot veco, bet uzsliet jaunu drāšu žogu – tās stutes nu ne pēc kā neizskatījās.
