Otro gadu Annas pagasta “Salnās” dzīvo Luijs Prūsis ar dzīvesbiedri. Rīdzinieki apņēmušies pieskatīt radinieku māju un sakopt apkārtni.
Otro gadu Annas pagasta “Salnās” dzīvo Luijs Prūsis ar dzīvesbiedri. Rīdzinieki apņēmušies pieskatīt radinieku māju un sakopt apkārtni.
Pensionāram ir pietiekami daudz laika arī vaļaspriekam – dzejoļu rakstīšanai. Tie gandrīz visi ir ar satīras pipariņu. To mūsu laikraksta lasītāji jau droši vien ir ievērojuši, jo dzejoļi diezgan bieži ir publicēti.
“Dzejnieka talants man ir no mātes. Viņa pirmās brīvvalsts gados bija dzejniece, publiciste un tulkotāja. Pats neesmu ne studējis, ne arī apmeklējis kursus. Pabeigta ir tikai vidusskola. Pirmo dzejoli publicēja 1956.gadā, kad mācījos 11.klasē. Satīrisko dzejoli “Izrediģēja” ievietoja laikraksta “Padomju Jaunatne” pielikumā “Asā slota”. Pielikuma vadītājs bija Viesturs Vējš, kurš tagad ir “Dadža” darbinieks. Aiznesu, bet viņš man saka – vajadzētu citu nobeigumu. Palūdza to uzrakstīt atsevišķā telpā. Pēc pusstundas piedāvāju sešus variantus. Tas acīmredzot pārliecināja, ka pats esmu dzejoļa autors. Droši vien šaubījās, vai tāds puika kaut ko var sacerēt,” spriež L.Prūsis.
Labi sāktā sadarbība pārtrūka, kad Luijs uzrakstīja dzejoli par elektrisko gludekli, kas sabojājies un nesilda. “Vecais ogļu pletīzeri, tomēr tu vislabāk deri,” secināja autors, bet ražotājfirma apvainojusies un pierādījusi redakcijai, ka tā nav taisnība. Ja jau viņam netic, tad labāk atdot honorāru un vairs nesadarboties.
Kad naktī miegs man kā blusa bēga, Es sāku domāt: kur dzīves jēga?
Kā rodas idejas dzejoļiem? Pārsvarā agri rītos tās “iekož” galvā, tad jāceļas un jāpieraksta. Dzejolis ir jau gandrīz gatavs. Galvā tas ir rediģēts tik ilgi, kamēr uz lapas ir pabeigts variants. “Varbūt tā nav pareizi. Nesen intervijā Jānis Peters arī teica, ka viņam idejas rodas naktī un no rīta dzejolis ir gatavs,” stāsta L.Prūsis. Nezinātājam viņš liekas ļoti nopietns, bet paziņas atzīst, ka bez humora nevar Luiju iedomāties. “Bez humora būtu pārāk drūmi dzīvot zem iztikas minimuma,” uzskata L.Prūsis.
Dzejoļu viņam ir daudz. Sešdesmitajos gados tos apkopojis krājumā un aiznesis Jānim Sirmbārdim. Viņš izkritizēja autoru tā, ka negribējās vēlreiz piedāvāt. Kad dzejoļi sakrājas, tos nosūta kādam preses izdevumam. “Nelaime laikam ir tā, ka man trūkst ambīciju. Pazinu Ojāru Vācieti, Imantu Auziņu, kopā bijām Mirdzas Ķempes jauno autoru seminārā. Viņa atzina, ka mani dzejoļi ir tā nekas. Ieteica uzrakstīt kaut vienu dzejoli, kurā slavināta partija un valdība, lai varētu publicēt citus. Bet es tādu neuzrakstīju un arī vairs uz semināriem negāju. Man nepatika arī bohēma, kas bija jauno dzejnieku dzīves neatņemama daļa,” atklāj Luijs.
Es arīdzan nīgrumam pārvilktu krustu, Ja maciņā reālu izaugsmi justu.
Māte atzinīgi vērtējusi dēla dzejoļus, devusi padomus. Pirmo stāstu krājumu Zigmunds Skujiņš izbrāķēja. Otru stāstu krājumu L.Prūsis aiznesa uz žurnāla “Karogs” redakciju, kad tur strādāja Vladimirs Kaijaks. Jā, esot interesanti un labi stāsti, bet vairākas vietas vajadzētu mainīt, jo tās “neiešot cauri” “glavļita” cenzūras modrajai acij. Luijs negribēja neko mainīt, tāpēc stāstus nepublicēja. “Man galvenais ir taisnīgums. Gribēju stāties juristos, bet vidusskolas pēceksāmena matemātikā dēļ nevarēju kārtot iestājeksāmenus universitātē. Savukārt pēc tam vajadzēja divu gadu darba stāžu. Pa to laiku pārdomāju studēt angļu valodu. Eksāmenus nokārtoju, bet neizturēju konkursu. Varēju izvēlēties citu fakultāti, bet es paliku pie sava – ja ne, tad ne. Sāku strādāt,” stāsta L.Prūsis. Vidusskolas absolvents kādu laiku bija tautas nama vadītājs, bet kultūras darbiniekiem bija niecīgas algas. Luijs atrada darbu rūpnīcā “Rīgas tekstils”, kur bija elektrokāra vadītājs. Pēc 18 gadiem nolēma mainīt darbu, tāpēc pārgāja uz apavu fabriku “Rekords”. Viņam padevās dzejoļu rakstīšana, tāpēc darbavietās biju kaut kas līdzīgs galma dzejniekam. Vajadzēja sacerēt apsveikumus dzimšanas un vārdadienās vai svētkos, kā arī sienasavīzei. Turklāt tā bija atslodze fiziskajam darbam. Saņemti Goda raksti, ģīmetne bijusi Goda plāksnē, tomēr nepiepildīta palikusi vēlme izdot savu grāmatu.
Kā toreiz, tā tagad pa odzei lokās, Bet groži ir latviešu kučieru rokās.
L.Prūsis lepojas ar saviem vecākiem. Tēvs bijis kurzemnieks – diriģents un Ventspils mūzikas skolas direktors. Māte – vidzemniece, bet Ventspils mūzikas skolas dziedāšanas skolotāja. Emma Lita Rozālija Gailīte savus dzejoļus un publicistikas darbus parakstīja ar pseidonīmu Andīna.1925.gadā iznāca viņas dzejas krājums “Upurtrauks”. Tas bija vienīgais, bet tā laika preses izdevumos ir diezgan daudz viņas dzejoļu. Sešas vai septiņas brošūras sagatavotas par dzimumaudzināšanas jautājumiem, par sievietes un vīrieša savstarpējām attiecībām. Par šo tematu viņa uzstājusies arī ar referātiem.
Pašlaik L.Prūsis gatavo otras grāmatas manuskriptu par mātes dzīvi. Atlikuši vēl pēdējie desmit gadi, bet pirmā grāmata, kas aptver laika posmu līdz 1940.gadam, ir atdota SIA “Selja” grāmatu izdevējam Jānim Polim. Tā gaida savu laiku, jo 1995.gadā dēls pabeidza autobiogrāfisku romānu par tēvu – Hermani Prūsi. J.Polis atzīst, ka tas ir interesants darbs par ievērojamu cilvēku. Diemžēl romāna iespiešanai trūkst finansējuma. Viņš pieļauj, ka grāmatas izdošanu finansiāli varētu atbalstīt Ventspils pilsētas dome, jo H.Prūsis ir bijis novadnieks, kuru nevajadzētu aizmirst. Viņš dibināja Latvijas mūzikas veicināšanas biedrību. Uz tās bāzes H.Prūsis izveidoja Tautas konservatoriju. Viņa pēdējā darbavieta bija Latviešu biedrības namā, kur viņš bija Latviešu – lietuviešu biedrības kora diriģents. Par sadarbības veicināšanu ar kaimiņu tautas mūzikas speciālistiem un kultūras darbiniekiem viņam piešķīra Ģedimina ordeni. L.Prūša māte labi pārvaldīja lietuviešu valodu, tāpēc tulkoja un atdzejoja jaunākos daiļliteratūras darbus latviski, kā arī izdeva lietuviešu literatūras antoloģiju.
Bez zelta, ar caurām vīzēm Jūtos labāk kā paradīzē.
Latvijā Luijs ir neparasts vārds, tādu viņam izvēlējusies māte. To zinām kā Francijas karaļu vārdu, bet Latvijā bijis tikai viens Luijs – aktieris Šmits. “Man ir trīs vārdi – Andris, Leonīds un Luijs. Leonīds rada asociācijas ar Ļoņu, kādu bija daudz tāpat kā Andru, tāpēc izvēlējos Luiju,” skaidro L.Prūsis.
Viņš ir kaislīgs šahists. Savulaik ar darbabiedriem tā aizrāvušies ar šo spēli, ka bijis grūti pārtraukt. Tagad prāta vingrināšanai noder krustvārdu mīklas. Atbildes tiek sūtītas ne tikai “Alūksnes Ziņām”, bet arī “Mezglam” un “Prātniekam”. Tiesa, pagaidām nav laimējies iegūt kādu balvu vai lielo laimestu. Vīrietis spriež, ka no daudzām pareizām atbildēm tiek izlozēta cita.
“Es krustvārdu mīklas varu atminēt bez enciklopēdijām, vārdnīcām un citiem informatīviem izdevumiem. To man nemaz nav, jo visi ir Rīgā. Ir uzkrāta pamatīga zināšanu bagāža,” atzīst L.Prūsis. Droši vien to vajadzētu pārbaudīt kādā televīzijas prāta spēlē, bet šķiet, ka viņam svarīgāk ir būt brīvam. Iespējams, arī no apbrīnas un naudas.
Lauku mājā ir laba aura, tāpēc gada laikā var sarakstīt vairāk nekā 140 dzejoļus. L.Prūsim vaļasprieks ir arī malkas skaldīšana, zaru zāģēšana mežā. Viņam patīk aiz sevis atstāt kārtību, sakoptu vidi. Savukārt par dzejoļiem ir gandarījums tāpēc, ka citi tos nespēj uzrakstīt. “Dažkārt mēdz teikt – tā var katrs, bet uzraksti labāk!” aicina L.Prūsis.
(Tekstā izmantotas Luija Prūša dzejoļu rindas.
