Droši vien būtu grūti saskaitīt visus skolēnus, kurus 52 darba gados mācījusi Zenta Rijniece.
Droši vien būtu grūti saskaitīt visus skolēnus, kurus 52 darba gados mācījusi Zenta Rijniece. Tomēr ne jau audzēkņu skaits, bet skolotājas mīlestība ir tā, kura daudziem likusi atcerēties viņu 87. dzimšanas dienā.
Otrdien telefons Annas pagasta “Purmaļos” zvanīja gandrīz bez mitas. Jubilāri sveikt ieradās kolēģi un citi negaidīti ciemiņi. “Skola un bērni vienmēr bijis svarīgākais dzīvē. Nezinu, kā ir tagad, bet man bija jauki un mīļi skolēni. Meita arī ir skolotāja. Lai gan viņa ir sīka auguma, lielie puiši Rīgas 3.vidusskolā klausot bez ierunām,” atzīst Z.Rijniece.
Dzīve sirmo skolotāju nav lutinājusi, tomēr viņā jūtama īpaša labestība un mīļums, kas gaiši staro acīs. Pagājušajā gadā izdevniecība “Solvita” izdevusi Skaidrītes Kaldupes romānu “Sila purene klusē”. Tās centrālais tēls ir skolotāja Strauta, kuras prototips ir Z.Rijniece. Grāmatā stāstīts par skolotājas dzīvi skarbajos pēckara gados. Par pacietību un izturību nabadzībā, par spēju klusēt pazemojumā, par augstsirdību un gara diženumu. Annas pamatskolas kolēģes spriež, ka grāmatā var atpazīt Zentu. Viņa atteikusies aizbraukt no Latvijas, kad bijusi izdevība, palikdama uzticīga pienākumam rūpēties par kara laikā nošautās māsas meitām un vecākiem. “Vienai bija divi, otrai – četri gadi, kad paņēmu viņas pie sevis. Labākie gadi mūžā bijuši tie, kad manas bārenītes un meita labi mācījās skolā. Arī vēlāk viņas man darījušas tikai prieku,” ar asarām acīs smaidot atzīst Z.Rijniece. Viena audžumeita kļuva zobārste, otra – bioķīmiķe, bet nu jau abas ir pensionāres. Ziemassvētkos ciemos atbrauks meita Rota ar znotu un mazdēlu, kuram ir desmit gadi.
