Teikšu atklāti, ka esmu sadusmojusies, tāpēc atļaujos moralizēt, zinot, ka varbūt daudziem tas nepatiks.
Teikšu atklāti, ka esmu sadusmojusies, tāpēc atļaujos moralizēt, zinot, ka varbūt daudziem tas nepatiks. Tomēr no neskaitāmiem vērojumiem, apmeklējot dažādus kultūras pasākumus, esmu pārliecinājusies, ka diemžēl neprotam ar cieņu izturēties pret ciemos atbraukušajiem māksliniekiem, neprotam arī cienīt un saudzēt citu veikumu.
Tikai daži piemēri. Lielajā skatītāju zālē koncerts. Skatītāju tik daudz, ka daudzi apstājuši zāles durvis, lai vismaz ar vienu acs kaktiņu vērotu to, kas notiek uz skatuves. Viņi ir nākuši baudīt mākslu, bet turpat aiz viņu mugurām vestibilā bļaustās un visvisādi ālējas bērni. Viņu vecāki šajā trakumā noraugās ar smaidu sejās, sak, izkustieties, bērniem jau grūti mierā nosēdēt. Pat tad, kad viņiem tiek aizrādīts, ka notiek koncerts, vecāku reakcija uz aizrādījumiem ir visai dažāda. “Ko jūs atļaujaties! Viņi neko nedara! Ar kādām tiesībām!” Tomēr, cienījamie vecāki, jūs kopā ar saviem bērniem esat atnākuši uz kultūras namu, kur notiek kultūras pasākums, nu tad iemāciet arī saviem bērniem cienīt kultūru un pašiem būt kulturāliem. Ja zināt, ka nespēsiet bērnus savaldīt, ka neprotat viņus audzināt, tad atstājiet mazuļus mājās. Uzskatu, ka ne jau kultūras iestāžu darbiniekiem vai citiem pasākuma apmeklētājiem ir jānodarbojas ar jūsu bērnu pāraudzināšanu. Manuprāt, jau no pirmās reizes, kad kopā ar mazuli verat kultūras iestādes durvis, lieciet viņam saprast, ka te nevarēs dauzīties, klaigāt un auļot kā pa hipodromu.
Neesmu medicīnas speciāliste, bet rodas iespaids, ka mūsu bērniem, piedodiet, ir problēmas ar urīna nesaturēšanu. Saprotu, ir nepieciešamība apmeklēt tualeti, bet ne jau trīs reizes desmit minūtēs. Viens otrs pat līdz tualetes durvīm netiek, drīzāk tā jau kļuvusi par modi priekšnesumu laikā izskriet no zāles, vestibilā apgriezties uz papēža un atkal mesties atpakaļ zālē.
Diemžēl neprotam cienīt arī citu darbu. Gribam dzīvot tikpat labi kā Eiropā, bet paši darām visu, lai atgrieztos akmens laikmetā. Tā vien šķiet, ka daļai sabiedrības ir piemērotas tualetes ar bedri grīdā un dēļiem apkārt, nevis mūsdienīgas sanitārās telpas. Vai tiešām jūs arī savās mājās ļaujat saviem bērniem visu demolēt? Noteikti teiksiet: “Nē!”, tad kāpēc kultūras iestādēs to var atļauties darīt. Nedrīkst traumēt bērnus, viņiem jāaug brīvi. Diemžēl šo brīvību esam pārpratuši, jo brīvība un netraumēšana nenozīmē neaudzināt. Mums ir tiesības, mums pienākas, mēs drīkstam! Bet kur ir atbildība par savu rīcību, kur pienākumi? Par tiem atļaujamies aizmirst. “Mans bērns nav vainīgs, viņš nekad neko tādu nedarītu! Es viņu stingri audzinu!” skan kategoriski apgalvojumi. Protams, ne jau visi pār vienu kārti metami, tomēr, cienījamie vecāki, pasekojiet savām atvasēm, kāda ir viņu izturēšanās barā, kad izrādāma varonība citu priekšā. Daudz kas jūs pārsteigs, un ne jau patīkami būs šie pārsteigumi, tāpēc nevis vārdos runājiet par stingro audzināšanu, bet pierādiet to darbos.
