Pagājušajā nedēļā Alūksnes pilsētas bibliotēkā notika pēdējā šāgada tikšanās Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītajā ciklā “Sarunas tuvplānā: rakstnieki par dzīvi un literatūru”.
Pagājušajā nedēļā Alūksnes pilsētas bibliotēkā notika pēdējā šāgada tikšanās Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītajā ciklā “Sarunas tuvplānā: rakstnieki par dzīvi un literatūru”. Šoreiz par tikšanās viesi kļuva dzejnieks Ronalds Briedis.
Gados jaunais dzejnieks sevi uzskata par nopietnu darbu autoru, kura dzeja pilnīgāk izprotama jau nobriedušiem dzejas lasītājiem. Šā iemesla dēļ pārsteigumu radīja pasākuma publika, kuru kuplā skaitā veidoja Alūksnes pilsētas sākumskolas audzēkņi. Tiesa, šās situācijas radīto apmulsumu tikšanās laikā manīt nevarēja, un tā aizritēja intensīvā sarunā gan par viņa paša radošo darbību, gan literārajiem procesiem kopumā.
Tikšanos papildināja Ronalda lasījumi no sava pirmā un pagaidām vienīgā dzejas krājuma “Asaru gāze” (2004), poēmas “Bezmiegs” un lugas “Lielās paslēpes”. Lai gan, pēc paša autora domām, šie darbi vairāk domāti gados vecākiem klausītājiem, ar asprātību un ironiju piesātinātie dzejoļi gana saistoši likās arī šai auditorijai.
Kā vēlāk atzīs pats Ronalds, šo jauniešu vecumā dzeja viņu maz interesējusi. Pievēršanās tai notikusi mazliet vēlāk, kad kādā no ik gadu rīkotajām Dzejas dienām viņš šajā literārajā formā saskatījis potenciālu savdabīgam izteiksmes veidam. “Dzeja netiek rakstīta valodā, kādā mēs runājam. Tā tiek rakstīta īpašā mākslas valodā, ar kuras palīdzību cilvēks var nokļūt tajā sfērā, kurā ar nevienu citu valodu tas nav iespējams,” viņš atklāj.
Pirms pāris gadiem Ronalds ieguvis bakalaura grādu kultūras teorijā, studējot Latvijas Kultūras akadēmijā. Daloties savā pieredzē ar augstāko izglītību, viņš atzīst, ka augstskolas cilvēkus sabojā. “Augstskola neļauj cilvēkam turpināt domāt savā valodā, bet ierobežo viņu konkrētas profesijas izteiksmes rāmjos,” savu domu pamato Ronalds. Arī sevi viņš sauc par “sabojātu cilvēku” un, runājot par daiļrades sākumposmu, viņš min salīdzinājumu ar mūziķiem – emocijas ir, bet tehnika un spēja tās izpaust vēl ne.
Tiesa, tagad viņš atradis savu pieeju dzejai un tā Ronaldam kļuvusi par dzīvesveidu, savdabīgu pasaules izjūtu. Par spīti tik tuvām attiecībām ar šo literāro formu viņš atklāj, ka dzejoļi rodas pamazām.
Kā būtisku dzejas rakstīšanas niansi Ronalds min godīgumu, patiesumu un atklātumu pašam pret sevi. “Manuprāt, ir diezgan aplami rakstīt dzeju kādam citam, izņemot sevi. Ja rodas vēlme orientēties uz konkrētu publiku un mēģināt tai pieskaņoties, rezultāts var nebūt saistošs ne sev, ne viņai,” savu viedokli pauž Ronalds. Tiesa, viņš nepiekrīt tiem cilvēkiem, kuri propagandē uzskatu, ka viņus neinteresē, ko par viņu darbiem domā citi. “Ja es tos darbus publicēju, tad mani interesē komunikācija ar citiem. Pretējā gadījumā es tos atstātu vienkārši sev,” saka Ronalds, piebilstot, ka arī viņam ir dzejoļi, kuros negribas dalīties ar citiem, bet atstāt tikai un vienīgi sev.
Jāpiebilst, ka Ronalds bijis jauno autoru semināra vadītājs, šobrīd vada kultūras programmu “Literārā akadēmija” un ir Rakstnieku savienības projektu koordinators. Šā iemesla dēļ tikšanās laikā tika pārrunātas arī būtiskākās tendences literatūras lauciņā. Tiesa, vērtējot tieksmi sekot līdzi visam aktuālajam šajā jomā, Ronalds ir lakonisks. “Laikam nav jāpiemērojas. Laikā dzīvo un to izpauž. Protams, ir kultūras vide, kurā mēs dzīvojam un kas mūs veido, taču tas ir atgriezenisks process,” viņš saka.
