Jūs man piekritīsiet, ka decembrī bez sniega dzīve ir neciešama. Tā nodomāju arī es vakar, pamozdamies no rīta.
Jūs man piekritīsiet, ka decembrī bez sniega dzīve ir neciešama. Tā nodomāju arī es vakar, pamozdamies no rīta. Padzērām četratā pie brokastu galda baltu kafeju un… manējie devās savās ikdienas gaitās – laulātā draudzene Antonija uz bodi aiz letes stāvēt, bet sīkie uz skolu laiku nosist, jo par mācīšanos to nosaukt gluži nevar (kad mēs augām, tad gan tā nebija, nudien). Es četrās pelēkās sienās paliku viens. Kā jau namatēvs, ģimenes galva un piedevām – mūžīgais darba meklētājs. Es jau labprāt strādātu “točkas bārā” par lējēju, bet mani pat tur neņem pretim, uzskata par spiegu. Ziniet, es neapstrīdu. Tajā “točku” lietā derētu iefiltrēt spiegu bandu, lai reizi par visām reizēm atklātu tos, kas tirgo indi un sauktu pie likumīgas atbildības. Pagaidām nejūtu sabiedrībā īpašas ieinteresētības šajā jautājumā. Viņdien zvanu uz slimnīcu, vaicāju, vai daudz mums guļ “dzelteno” pacientu, no kurienes, ko dzēruši – kādu marku! Kā sacīt jāsaka, esmu sabijies. Kā nekā “dzeltenajā lietā” esot pat līķi! Bet ko man atbild tāda salda balss klausulē: “Kas jūs tāds?! Nezinu gan, vai tādas ziņas varam izpaust.” Es pretī brēcu, ka nevis nevarat izpaust, bet jums ar šīm ziņām mūs, dzērājus, ir burtiski jāapber, ir jāpiekliedz pilnas visas krogusbrāļu ausis. Man atbildēja tā – kad būšot oficāls pieprasījums, tad arī atbildēšot. A tikmēr varbūt es pats būšu jau miris?!
Mūsējie tak” ir kā nevainīgi bērni, viņi ir jābrīdina, lai piesargās! Ir daži triki, kas jāzina katram alkašam. Piemēram, ja sāk rādīties daudz sīku priekšmetu, tad ir baltais karsonis un no tā nemirs, ja laikus salāpīsies. Bet, ja iekšas sāk griezt laukā, ja ģīmis kļūst dzeltens kā vasks, tad… eh, cilvēks ir invalīds.
Skatos spogulī un domāju. Esmu pārāk iztievējis. Kā pirms 15 gadiem. Toreiz izkritos desu rindās stāvēdams, toties šņabis bija labu labais. Tagad… visa gana, tikai laba lētā šņabja nav. Viss tā dīvaini sakritis. Atmiņā ir brālīgās tautu savienības krišana un sievasmātes rukša (ar iesauku Pri(h)vatizators) izmukšana no kūtiņas un drasēšana pa lielceļiem un neceļiem. Vārdu sakot, ekonomiskā situācija tolaik prasīja noteiktību. Ne tikai rukšiem, visiem gribējās dzīvot zili zaļi. Nācās nest politisku upuri, sagraut PSRS, lai vēlmēm izdabātu. Kas varēja iedomāties, ka zili zaļo dzīvi papildinās arī “dzeltenā”? Joprojām ilgojamies pēc baltas dzīves. Jūs teiksiet – kur nu man, Antonam, vēl baltāk dzīvot?! Esmu taču baltrocītis, sievas maizē nīkstu! Citi agrāk brauca piķi pelnīt uz BAMu, bet tagad – uz Īriju, ASV, Lielbritāniju. Visi brauc. Tikai Antons un vēl daži paliek uz vietas, tāpēc… darbaspēks no Ķīnas, Rumānijas, Bulgārijas brauks pie mums. Savējā trūkst. Es personiski esmu par tautu draudzību. Vajag uzlabot vietējo asins sastāvu, uzlabot dzimstību.
Tā vakar sēdēju četrās sienās un skumji prātoju, ka mans vilciens sen jau ir noskrējis no sliedēm. Skatījos spogulī, pētīju sejas krāsu. Bet skāde tā, ka nav, ar ko salīdzināt. Viss tik pelēks. Tad nu devos uz veikalu sapirkos balto krāsu un pārkrāsoju visu dzīvokli.
Kad darbs bija pabeigts, ar bijību lūkojos savā dubultniekā. Atļausiet pasmaidīt. Biju “apsnidzis” balts. Tāda Ziemassvētku sajūta. Dzīvosim sveiki un veseli!
Antons Krikums
