Alūksnes evaņģēliski luteriskās draudzes svētdienas skolas un Bībeles muzeja vadītāja Andželika Grīnberga ir tik atklāta, patiesa un sirsnīga, ka gribot negribot viņas vārds asociējas ar eņģeli.
Alūksnes evaņģēliski luteriskās draudzes svētdienas skolas un Bībeles muzeja vadītāja Andželika Grīnberga ir tik atklāta, patiesa un sirsnīga, ka gribot negribot viņas vārds asociējas ar eņģeli. Viņas māte ļoti gaidījusi meitu, tāpēc devusi tādu vārdu un joprojām saka “mans eņģelītis”.
Kas, jūsuprāt, ir eņģelis? Vai jūsos ir kaut kas no eņģeļa?
Man savs vārds ne sevišķi patīk, jo to ir grūti izrunāt. Pareizi būtu Andželika, bet daudzi mani dēvē dažādos saīsinātos vārdos, tāpēc gandrīz katru dienu jādzird citāda uzruna. Tāpēc meitai ir vienkāršs un nepārprotams vārds -Marta.
Eņģelis ir Dieva un cilvēka kalps. Tas nozīmē, ka cilvēki ir augstākas būtnes par eņģeļiem. Velns jeb Lucifers ir viens no eņģeļiem, kurš bijis visskaistākais un vislabākais, bet kritis grēkā un nomests ellē. Protams, arī mēs varam kalpot cits citam, savai ģimenei, citiem cilvēkiem savā profesijā vai arī sadzīvē. Kalpošana prasa lielu pazemību, kā, godīgi sakot, man reizēm pietrūkst. Esmu ļoti jūtīga un emocionāla, neprotu slēpt savas izjūtas un izlikties. Ja es raudu, tad raudu. Ja esmu dusmīga, tad neslēpju to.
Vai tas būtu vajadzīgs? Ja jau cilvēks ir augstāka būtne, tad viņam nevajadzētu vēlēties būt eņģelim. Tomēr visu labo un skaisto cilvēkā salīdzinām ar viņu.
Mūsdienu pasaule prasa būt lietišķai un neizrādīt emocijas, bet es to neprotu. Droši vien tāpēc esmu tur, kur esmu. Tas ir darbs, kurā kalpoju citiem. Es negribētu būt eņģelis. Dievs mūs ir radījis pēc sava tēla un līdzības, kaut arī esam ļoti dažādi. Katram bērnam kristībās tiek dots sargeņģelis. To var redzēt tikai īpašos gadījumos, kad Dievs redz – ir vajadzīga palīdzība. Maziem bērniem tie parādās arī tāpat. Atceros, ka Saldū Ziemassvētkos draudze lūdza, lai svētki pilsētai būtu gaiši, mīļi un lai daudzi eņģeļi lidotu pāri pilsētai. Kāds mazs bērns sauca: “Tēti, tēti, es viņus redzēju!” Varam tikai nojaust, ka veci cilvēki, tuvojoties pēdējai stundai, arī, iespējams, redz eņģeli. Bībelē ir teikts, ka mēs visu redzam kā caur plīvuru, bet nāks laiks, kad spēsim redzēt skaidri.
Vai iespēja redzēt skaidri ir atkarīga no ticības stipruma?
Noteikti! Ticībai ir izšķiroša nozīme, jo tie, kuri tic Dievam, pasauli redz citādi un citādāk to vērtē.
Vai pati vienmēr esat ticējusi Dievam?
Mana māte ir dzimusi padomju varas gados, bet vecmāmiņa bija katoliete. Viņai bija krucifikss un rožu kronis, ko slēpa, jo baidījās nelabvēlīgi ietekmēt bērnu likteni. Tomēr viņa man daudz stāstīja par Dievu un ticību, par ko izrādīju dzīvu interesi. Var teikt, ka viņa ir vadījusi mani pa ceļu uz ticību. Atceros, ka bioloģijas stundā stāstīja par cilvēka attīstību no pērtiķa. Sastrīdējos ar skolotāju, jo nepiekritu manis izcelsmei no pērtiķa. Tad skolotāja atzina, ka ir arī cits stāsts par cilvēka rašanos, par ko rakstīts Bībelē. Pusaudža vecumā pati sāku meklēt ceļu pie Dieva. Pēc stundām braucu uz Rīgu, kur bija iesvētes mācības. Vidusskolas laikā tiku kristīta un iesvētīta.
Kā jūtaties šajā tumšajā adventes laikā?
Šis laiks vienmēr ir tumšs. No rīta tumsā aizejam uz darbu un vakarā atgriežamies mājās, kur ir silti un gaiši, kur tiekamies ar saviem mīļajiem. Man adventes laiks asociējas ar ciemiņu gaidīšanu. Tad vienmēr tīrām un pošam māju, pārdomājam svētku norisi. Tagad mēs gaidām Dieva dēla piedzimšanu, tātad visaugstāko viesi. Tomēr ne jau visi cilvēki ir viesmīlīgi. Daudzi aizbultē savas sirds durvis un neatver tās Dievam, tātad neielaiž viņu sevī. Dievs nes mīlestību un bezgalīgu gaismu, viņš ir upurējis savu dēlu mūsu grēku dēļ. Jēzus Kristus ir miris, bet ticīgie gaida viņa otrreizējo atnākšanu, tāpēc adventes laiks ir vēl īpašāks. Ir iespēja atgriezties pie ticības tiem, kuri vēl nav iepazinuši Dievu.
Ko šobrīd pārrunājat ar bērniem svētdienas skolā?
Mūsu bērni ir grūtākā situācijā nekā bijām mēs. Viņiem ir daudz vairāk kārdinājumu, turklāt pasaule ir vairāk samaitāta. Daudziem vecāki ir prom Īrijā, Anglijā vai citā valstī, tāpēc bērni ir vientuļi. Arī tepat cilvēki daudz strādā, lai nodrošinātu iztiku. Alūksnē to jūtu mazāk, bet iepriekšējā kalpošanas vietā bērni sēdās man klēpī, jo viņiem trūka fizisku kontaktu, mīļuma. Protams, problēmas, viņiem ir tādas pašas, kādas bija mums. Pirmā mīlestība, nesaskaņas ar vecākiem, ar skolotājiem, ar vienaudžiem… Svētdienas skolā pārrunājam ne tikai baznīcas gada notikumus, daudz ir arī bērnu ierosinātu tēmu.
Liekas, pārāk bieži mīlestību mēro ar prātu, aizmirstot, ka tās ir jūtas. Vai var secināt, ka to jūtam arvien vairāk?
Jā, tas ir jūtams. Jaunas meitenes labprāt iziet pie gados vecākiem, bet turīgiem vīriem. Tas nozīmē, ka viņas ar prātu izskaitļo – būs stabilitāte un labklājība. Kāpēc mēs mīlam otru cilvēku? Vai tikai tāpēc, ka viņš labi izturas, dāvina skaistas lietas? Ja Dievs tā būtu vēlējies, tad mēs būtu pazuduši. Neliels vēja virpulis kļūst par viesuļvētru. Tāpat ir ar ļaunumu, kas pasaulē izplatās ar narkotikām, ar pornogrāfiju internetā, kas ir pieejams bērniem. Esam par daudz aizrāvušies ar materiālo pasauli, ar pelnīšanu.
Ko pašai nozīmē Ziemassvētki?
Tie ir visgaišākie un jaukākie gada svētki. Man tie asociējas ar piparkūku smaržu un gaidīšanu. Pamazām pušķoju māju. Sāku ar adventes vainagu. Pēc tam ir kārta eglītei. Kulminācija ir svētvakara dievkalpojums baznīcā. Tad tā ir cilvēku pārpilna, jo nāk visi neatkarīgi no ticības pakāpes. Gaisā ir kaut kas nesataustāms, sajūtama mīlestība, kas ir nolaidusies starp cilvēkiem. Visi ir atvērti, mīļi, saka cits citam labus vārdus. Es novēlu visiem atrast Dievu, jo baznīcā iespējams gūt mieru, ko laicīgā pasaule nedod. Tas ir kaut kas īpašs, kad miers un harmonija ielīst dvēselē. Nav nevienam nekas jāpierāda vai jāsacenšas. Dieva priekšā var nolikt visas savas vainas, lai viņš tās dziedina. Tiesa, to ir grūti arī saprast neticīgiem cilvēkiem.
Vai jūsu dzīvē ir vēl kāda cita vadošā patiesība bez ticības Dievam?
Viss ir balstīts ticībā. Esmu lūgusi Dievam labu vīru un esmu to dabūjusi. Ja ir labs vīrs, tad Dievs ģimenē ievieš kārtību. Nav jābūt tā, ka tagad saprot demokrātiju, ka visi ir vienlīdzīgi, ka bērniem ir tikai tiesības, bet nav pienākumu. Tā izpaužas mūsu sabiedrības kroplīgais modelis. Ģimenē tāpat kā citur ir jābūt vienam galvenajam, kas ir atbildīgs. Ja tā nav, tad sievietei ir dubultsmagi dzīvot ar bērniem, uzņemoties arī tēva atbildību. Viņas salūst, jo Dievs katram ir paredzējis savus pienākumus. Svarīgi lēmumi jāpieņem vīrietim, bet sieviete ir atbildīga par emocionālo gaisotni un mīlestību ģimenē. Viņa māca bērniem sirds atvērtību. Protams, gudrs vīrs vienmēr uzklausīs sievas padomus. Ja ir savstarpēja mīlestība, tad nav grūti saskaņot domas un rīcību.
Kā atgūstat dvēseles mieru?
Ar lūgšanu. Tagad zinātnieki ir izpētījuši, ka lūgšanai ir maģisks spēks. Pēc strīda noteikti vajag izlīgt. Tad pēc samierināšanās jālūdz, lai Dievs piepilda sirdi ar jaunu mīlestību. Konflikti mūs iztukšo. Lai tas nenotiktu, vajadzīga grēksūdze. Īpašs kristiešiem ir vakarēdiens jeb barība dvēselei. Mēs bieži rūpējamies par miesu, bet aizmirstam par dvēseli. Nekopjam to.
Vai jaunības maksimālismā ir bijusi vēlme mainīt pasauli? Un kā tā mainījusies, piedzimstot bērnam?
Protams! Man ir bijuši strīdi ar māti. Viņai pārmetu vecmodīgumu, konservatīvismu un apgalvoju, ka nekad nerīkošos tā, bet citādi. Māte mani apkampa un teica: “Meitiņ, kad tev pašai būs bērns, tava pasaule mainīsies. Tad tu mani sapratīsi!” Tā arī ir noticis. Saprotu, ka dažādas paaudzes ir atšķirīgas, bet tieši tāpēc var viena otrai daudz dot. Nezinu, kā tas ir citām sievietēm, bet es, gaidot meitu, kļuvu maigāka un lēnāka kustībās, līdz ar to – sievišķīgāka. Vecākus satuvina mazulis, tas ir līdzīgs abiem, apliecinot, ka viņu dzimta turpināsies. Tiesa, mūsu meita vairāk līdzinās vīram gan ārēji, gan raksturā.
Kas ir vissvarīgākais, ko vecāki var dot bērniem?
Ticību dzīvajam Dievam un pozitīvu skatījumu uz dzīvi. Prasmi nebaidīties no grūtībām, jo tās ir pārvaramas. Bērns ir vecāku spogulis. Ja viņā redzam ko nelāgu, tad diezgan droši var teikt, ka tas ir arī ģimenē. Svarīgi ir būt īstiem un patiesiem – nekautrēties no emocijām. Mēs to esam mācījuši Martai.
Par kuru dzīves posmu varat teikt, ka tas bijis labākais?
Man šķiet, ka ar katru gadu dzīve kļūst labāka. Kad biju jaunāka, nebiju tik pārliecināta par sevi. Tagad ir prieks izdzīvot katru dienu, nedēļu, mēnesi, gadu, jo pārdzīvojumi ir norūdījuši dvēseli, tāpēc mierīgāk un harmoniskāk raugos pasaulē. Jaunībā ir sevi jāpierāda, jācīnās, jāmaina, jāmeklē… Nav stabila pamata. Citi saka, ka gribētu atgriezties jaunībā. Nē, es vēlētos prast skaisti novecot, jo katram vecumam ir savs skaistums. Tas nozīmē, ka viss labais vēl ir priekšā.
Vai, jūsuprāt, cilvēki Alūksnē un citur Latvijā ir laimīgi? Kas ir vajadzīgs laimei?
-Ir laimīgi un nelaimīgi cilvēki. Katram ir vajadzīgs kaut kas savs. Manuprāt, es būtu nelaimīga, ja nebūtu atradusi Dievu. Šis ir laiks, kad gaidām viņa ienākšanu savā namā.
