Pasaulē ir daudz atbildību – atbildība par pienākumiem, ko esi uzņēmies, par ģimeni, par saviem vārdiem, darbiem, arī atbildība par savu dzīvi.
Pasaulē ir daudz atbildību – atbildība par pienākumiem, ko esi uzņēmies, par ģimeni, par saviem vārdiem, darbiem, arī atbildība par savu dzīvi. Un tik daudzas attiecas uz mums ikvienu.
Piekrītu Žana Pola Sartra uzskatam, ka būt atbildīgam nozīmē būt neapstrīdamam lietas vai notikuma autoram. Tas nozīmē, ka tikai un vienīgi cilvēks pats rada savu “es”, savas problēmas un šauro bezizeju, no kurienes it kā nav iespējams izkļūt, ka cilvēks pats spēj radīt arī sev prieku un gūt gandarījumu no tā. Par tik daudz ko esam atbildīgi paši, bet neapzināmies to, jo vieglāk ir vainot kādu citu, ja kaut kas nav izdevies. Bet tad, kad ir priecīgi brīži, skopojamies ar labiem vārdiem, lai pateiktos tam, kas to ir pelnījis. Arī tā ir mūsu atbildība.
Man vienmēr ir simpatizējuši cilvēki, kas prot uzņemties un attaisnot sev uzticēto atbildību. Bet nesimpatizē tie, kuri to iznieko, atļaujas izmantot savtīgi un, neizpildot sev uzticēto, kaitē citiem cilvēkiem darbā, ģimenē vai citādi. Pieļauju, ka šādos brīžos viņi jūtas ļoti pašpārliecināti, ja var atļauties nerēķināties ar citiem. Protams, dzīvē ir dažādas situācijas, vairāk vai mazāk paredzamas, bet, ja pēc savas atbildības neizpildīšanas cilvēks neuzskata pat par vajadzīgu atvainoties tam, kurš viņa dēļ ir cietis, tad… Bet – cik dažādi ir cilvēki, tik dažādi viņu raksturi un uzskati, tādēļ mums, pārējiem, atliek būt saprotošiem, pacietīgiem un nogaidošiem. Tomēr piedot var ļoti daudz, bet aizmirst ne.
Tādēļ gribētos dzīvot ilūzijā, kur katrs cilvēks būtu ļoti apzinīgs un vienmēr pildītu savus pienākumus – bet tā būtu ilūzija. Mums nekad nebūs ļauts dzīvot šādā ilūzijā, tāpēc gadījumos, kad jūs kāds ir nodevis, ir svarīgi izvērtēt: vai cilvēkam tā kārtējo reizi ir gadījies, vai viņš savās problēmās vaino apstākļus, citus cilvēkus vai arī vismaz daļēji saskata arī pats savu līdzatbildību notikušajā. Un tad var spriest un secināt, kā rīkoties tālāk, kā turpmāk izturēties pret šo cilvēku un kādu atbildību viņam uzticēt citreiz.
Psihologi saka, ka ikvienam cilvēkam lielākā vai mazākā mērā piemīt tieksme izvairīties no atbildības, jo būt savas dzīves autoram ir grūts uzdevums. Droši vien mums katram reizēm uz pleca sēž velniņš un čukst: “Nu neej tur, nedari to, gan jau bez tevis iztiks!” Raksturā stiprie varbūt ilgi šaubās, tomēr beigās aiziet un izdara, jo apzinās, ka no viņiem to gaida un ka tā ir viņu atbildība. Bet raksturā vājie ļaujas šiem čukstiem – varbūt vienreiz, varbūt biežāk.
Apzinīgajiem atbildības pildītājiem vienmēr ir bijis grūti dzīvot, jo bieži uz viņu rēķina “izšļūc” mazāk atbildīgie. Kurš rezultātā no tā visa ir ieguvējs – spriediet paši. Ir cilvēki, kuriem var palīdzēt, bet ir tādi, kuri paši vēlas palikt savā šaurajā bezizejā un nemitīgi čīkstēt apkārtējiem, cik grūti, kas atgadījies. Un varbūt vajag atļaut viņiem tur arī palikt, ja jau viņi to tik ļoti vēlas. Tikai tad lai viņi neceļ to, ko nespēj velt.
