Stāsts turpinājumos. 3. Nevēlēdamās izrādīt savu atmiņas trūkumu un nespēdama tikt galā ar mulsumu, viņa paņēma ziedus, bet vēl joprojām neattapa, kā godāt un uzrunāt vīrieti.
Stāsts turpinājumos. 3.
Nevēlēdamās izrādīt savu atmiņas trūkumu un nespēdama tikt galā ar mulsumu, viņa paņēma ziedus, bet vēl joprojām neattapa, kā godāt un uzrunāt vīrieti. Lai cik ļoti Velta sasprindzināja atmiņu, šādus sejas pantus viņa neatcerējās redzējusi…
Un tomēr Velta vēl arvien domās centās minēt – varbūt kāds no senajiem skolas vai studijbiedriem? Nav jau brīnums, ja laiks kādu tik ļoti pārvērtis, ka viņa nepazīst…
Laikam jau izprazdams neveiklo situāciju, vīrietis noņēma hūti un ar graciozu žestu stādījās priekšā: “Kārlis.”
Pēkšņais vājums kājās lika Veltai apsēsties.
“Tas pats… Kārlis?” viņa nočukstēja.
Satraucies par saimnieces pēkšņo sagruruma lēkmi, ciemiņš piedāvājās atnest krūzīti ūdens un tūlīt jau izsteidzās virtuvē. Vēl pēc mirkļa no savas plecu somas viņš izvilka zāļu pudelīti un bija gatavs ārstēt Veltu. Apturējusi Kārļa roku pusceļā, viņa pasniedzās pēc krūzes: “Paldies, būs jau labi tāpat.” It kā būtu šķērsojusi tuksnesi vai dienas svelmē vālojusi sienu – tik ļoti Velta jutās izslāpusi…
Bet tad krūze bija izdzerta un kaut kas bija jāsaka…
Par laimi, iniciatīvu uzņēmās Kārlis, ļoti praktiski ķeroties pie sadzīviskiem darbiem.
Vēl pēc pusstundas viņš nadzīgi rīkojās pa virtuvi, iekurinot gandrīz atdzisušo plīti, mizojot kartupeļus, pēc Veltas norādījumiem atrodot traukus un klājot galdu, pie viena pa brīdim mudinot viņu necelties no dīvāna un atpūsties. Tagad šeit esot viņš, un Veltiņai vairs nekas nebūšot jādara.
It kā tieši šo rīkojumu gadiem gaidījusi, Veltas sirds lika paklausīt, liekot sajust pēkšņu vājumu. Pārsteigta pati par savu nespēku vai varbūt atļauju – justies vājai, saimniece nepretojās. Tā tik vēl trūka, ka tieši tagad viņai būtu jānonāk slimnīcā!
Bet Kārlis tikmēr vārīja, cepa un šmorēja, un, kad pēc stundas viņš Veltu aicināja pie galda, tur bija viss – silti kūpoši kartupeļi, sautēti kāposti, līdzatvestās mednieku desiņas un kotletes, pudele sarkanvīna un grezna šokolādes kūka.
Tikai pēc krietna laika un vakariņām Velta atguvās no negaidītā pārsteiguma, lai spētu noskaidrot dažas būtiskas lietas: vai tās somas, kas bija ārpusē pie durvīm un nu krietni noplakušas spiedās istabas kaktā, patiešām pieder Kārlim, un, ja tā, tad uz cik ilgu laiku viņš šeit domā palikt…
Visai optimistiskā noskaņā vai varbūt – drusku pārgalvīgā pēc izdzertajām trim vīna glāzēm Kārlis paziņoja, ka pārdevis savu dzīvokli, tāpēc nu viņam esot daudz naudas.
