Jūs esat brāļi Ilmāri…joho, nē, Antoni! Kam gar degunu aiziet miljoni, joho, jā, cik b(l)ēdīgi!
Jūs esat brāļi Ilmāri…joho, nē, Antoni! Kam gar degunu aiziet miljoni, joho, jā, cik b(l)ēdīgi!
Savas digitālās pārdomas šajā valstiski svarīgajā brīdī es gribētu sākt ar traktātu par uzticību. Tas, ka mūsdienās vīri lielākoties agri vai vēlu nav uzticīgi sievām, ir pilnīgi dabiski. Mazāk izprotama ir sievu nodevība. Tas, ka biznesā tāpat kā draudzībā uzticība balstās uz aprēķinu, arī ir skaidrs. Bet te, lūk, tiek sadragāts mans pēdējais ticības bastions. Piedodiet man, lauku pāķim, bet es līdz šim pašam brīdim biju ticējis partijas disciplīnai… Vismaz līdz šim es šo disciplīnu biju novērojis neskaitāmos piemēros! Nekur tālu nav jāraugās. Pietiek paskatīties sev apkārt!
Kā sacīt jāsaka, viens par visiem un visi par vienu. Tā mani mācīja Ļeņins, tā novēlējusi dižā komunistiskā partija, kas tagad pagrīdē, bet kuras dziļi mūsu apziņā laistās saknes joprojām ir dzīvas. Protams, ir pieļaujama un pat vajadzīga kritika partijas iekšienē, jo partijas celtniecības darbs nav viegla lieta, bet… visi “fui!” ir jāpatur partijas rindās, uz ārpusi brīv rādīt tikai “ui!”. Jāsaprot, ka visapkārt ir ideoloģiskais pretinieks, kas to vien gaida, kas spicē ausis un trin zobus…
Man patiesi sāp sirds, ka tie, kas gadiem ilgi dzīvojuši pa kopējā biznesa kasi kā roka ar cimdu, kas kopā apēduši pudu sāls, kas ar tīru ādu un nospodrinātu sirdsapziņu allaž izpeldējuši virs ūdens, tie, kas pratuši atvairīt visus dzeltenos, zilos, zaļos un sarkanos uzbrukumus, tie… beigu galā paši aplej ar dubļiem savu oranžo Latvijas sauli. Un tas arī vēl nebūtu nekas, jo kam negadās. Bet kā viņi varēja nodot cits citu?! Nudien, es netieku gudrs par šito šaha gājienu. Kas aiz tā slēpjas? Vai tiešām oranžās Latvijas saules aptumsums?
Jūs man teiksiet, kāpēc es tik daudz par partijām pārdzīvoju. Būtu labāk par tautu domājis, par tās digitālo labumu. Bet vai tauta un es tajā skaitā zinām, kas mums ir tas labākais? Bez partijas norādēm to saprast grūti. Ne jau velti valsts un vietējā vara mums ir balstīta tieši uz partijām, nevis uz personālijām.
Biedri, ui, pārteicos, kungi un dāmas, tad varbūt tomēr pareizi ir centieni rūpēties par partijas rindu tīrību?! Re, Aigars esot teicis, ka viņš sen jau zinājis, ka Andris ar Jurģi pārdevušies Andrejam un šitā daroties. Re, zināja, bet klusēja. Jo pakļāvās partijas disciplīnai. Uzticīgs. Malacis! Tagad situācija, kā sacīt jāsaka, ir mainījusies. Ne jau Aigars pirmais būs metis akmeni. Jurģis. Partijas disciplīna prasa, lai šim piemēram sekotu visi pārējie. Jo… jūs esat brāļi lielībnieki, ui, Antoni, joho, jā, jūs esat brāļi liepnieki.
Trakākais tas, ka es, tāpat kā pārējā tauta reģionos, tā arī neesam sapratuši, kas tā digitalizācija tāda ir, ko mums gribēja dot, neiedeva, ko esam tālab zaudējuši un vai mums nav nekādu cerību tomēr to nedabūto kādreiz dabūt. Tas vārds tāds… skan kā ideoloģiska mūsu prātu okupācija. Es jums teikšu, piesārņo tās mūsu galvas ar visādiem niekiem, liepniekiem.
A jēga ta” kāda?
