Gandrīz ik dienu masu saziņas līdzekļi informē, ka arvien jauni pacienti ar toksiskā hepatīta diagnozi ievietoti slimnīcā.
Gandrīz ik dienu masu saziņas līdzekļi informē, ka arvien jauni pacienti ar toksiskā hepatīta diagnozi ievietoti slimnīcā.
Masveida saslimšana Preiļos, Alūksnē un citviet pievērsa pastiprinātu sabiedrības un arī valdības uzmanību sliktas kvalitātes alkohola postošajai ietekmei, bet patiesībā daudzi nodzeras un ir kļuvuši atkarīgi no alkohola jau sen.
Ko vainot? Dzeršanas tradīcijas, ieradumus, vecākus, sievas un vīrus vai pašus dzērājus? Tas ir mūžsens jautājums, kāpēc cilvēki lieto alkoholu. Alūksnes ārstei – narkoloģei Irēnai Greivulei 30 gadu darba pieredze par to ļauj spriest.
Kā varat secināt varat, vai šajos gados ir kaut kas būtiski mainījies alkohola lietošanā?
Protams, cilvēki lietoja alkoholiskos dzērienus arī pirms 30 gadiem, kad sāku strādāt. Tomēr neatceros, ka tolaik kādam būtu radušies psihiski traucējumi jeb delīrijs vai psihoze. No tīra jeb labas kvalitātes alkohola tādu nav. To iemesls ir blakusprodukti, kuri pievienoti alkoholiskajam dzērienam. Senāk degvīnu ražoja no graudiem. Pēc tā dzeršanas nebija stiklainas acis, kas katra skatās uz savu pusi.
Vai var pieļaut, ka ne tikai “točkās”, bet arī veikalā pirkti alkoholiskie dzērieni ir sliktas kvalitātes?
Manuprāt, nav pamata apvainot tirgotājus, jo viņi nevar garantēt preču kvalitāti. Tāpat bez konkrētiem faktiem nevar spriest par ražotājiem. Tomēr, ja pēc dažu glāzīšu izdzeršanas otrā rītā sāp galva, tad tā ir droša zīme, ka dzērienam ir piemaisīti sliktas kvalitātes blakusprodukti jeb fūzeļi, kā tos dēvē. Veselības traucējumus nerada spirts. Pēc labas kvalitātes alkohola lietošanas nelielā daudzumā var būt jautrāks garastāvoklis, bet tas nerada nekādas toksiskas blakus parādības veselībai.
Droši vien pacientu tagad ir vairāk nekā pirmajos darba gados. Kādas ir tendences un likumsakarības, vai var secināt, kurus cilvēkus alkohola atkarība skar vairāk?
Padomju varas gados kā likums bija, ka visiem ir jāstrādā. Ja kāds to nedarīja, tad viņu gandrīz ar policiju meklēja. Lai kāds darbs katram bija, parasti centās to nezaudēt, jo baidījās no cietuma un piespiedu ārstēšanas no alkoholisma atkarības. Ar tiesas lēmumu piesprieda sodu – gadu vai ilgāk pavadīt Olainē, kur bija piespiedu ārstēšanas iestāde.
Turklāt tolaik dzīve nebija tik nežēlīga un stresaina. Tagad daudziem ir grūti sadzīves apstākļi, nomāc bezdarbs. Ko daudzi dara? Dzer “točku” lētos surogātus. Var piekrist, ka droši vien cilvēki to pārdod ne jau aiz labas dzīves. Tomēr es viņus neatbalstu. Manuprāt, vajadzētu atcerēties galveno – nedari otram to, ko negribi, lai tev nodara. Ja pensionāri un mātes ar bērniem pārdod sliktas kvalitātes alkoholu, lai kaut kā izdzīvotu, tad jārēķinās, ka viss sliktais var atgriezties pie pašiem un tuviniekiem. Vai varētu būt, ka viņiem ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar šiem cilvēkiem, kuri ir kļuvuši atkarīgi no alkohola? Viņi patiesībā pērk toksiskas vielas, tātad regulāri diendienā indē savu organismu un galvas smadzenes. Pamazām notrulinās atmiņa, spriešanas spējas. Rodas smadzeņu bojājumi līdz pat situācijai, kad iestājas ne tikai līdzsvara traucējumi, bet arī paralīze.
Cik pašlaik ir reģistrēti pacienti? Vai starp tiem daudzi ir gados jauni?
Rajonā ir reģistrēti apmēram 300 narkoloģijas slimnieki. Tie ir pacienti, kuri vēlas ārstēties vai arī nokļuvuši uzskaitē pēc ievietošanas slimnīcā ar veselības traucējumiem, kurus radījis alkohols. Atšķirībā no padomju laika piespiedu metodēm tagad katrs var izvēlēties, ārstēties vai ne. Nevienu nevar piespiest, tāpēc gadās, ka cilvēks pēc delīrija gan ir uzskaitē, bet vairāk pie manis tā arī nav nācis.
Pirms desmit gadiem un agrāk ļoti maz bija jaunu cilvēku ar izteiktām alkohola atkarības iezīmēm. Tagad samērā daudz ir tādu, kuri nodzērušies jau līdz 25 gadu vecumam. Uzskaitē ir jaunas sievietes, kurām bijuis delīrijs. Parādās arī jaunieši un bērni, kuri lieto alkoholu. Kāds 14 gadus vecs pusaudzis jau trīs reizes ir saindējies ar alkoholu. Labi, ka medicīna ir attīstījusies, tāpēc ārsti var šiem pusaudžiem palīdzēt, ja tie laikus nonāk medicīnas iestādē.
Saka, ka no alkohola atkarības cilvēku nevar izārstēt.
Nē, nevar. Ja bijusi diagnoze “alkohola atkarība”, tad tā saglabājas uz mūžu. Var tikai atturēties lietot alkoholiskos dzērienus jeb saglabāt remisijas stāvokli. Tas nozīmē, ka ir apārstēta hroniska kaite. To var salīdzināt ar cukura diabēta stadiju, kad var nelietot insulīnu, bet jāievēro diēta. Vairāk vajadzētu rūpēties par alkoholisma profilaksi, nevis ārstēšanu. Visi zina, ka dzert nav labi, tomēr nebūt nav atturībnieki. To saprot tikai tad, kad ir radušās atkarības problēmas. Kaut gan cilvēki ar izteiktām degradācijas pazīmēm arī tad neatzīst, ka nespēj kontrolēt izdzertā alkohola daudzumu. Iziet no slimnīcas un turpina. Nesen nomira 40 gadus vecs vīrietis, kuram teicu – nedrīkst vairs lietot alkoholu, jo aknas ir stipri bojātas. Nekas nelīdz!
Visi nav vienādi. Kādus cilvēkus alkohols ātrāk ietekmē nelabvēlīgi?
Tas labi redzams, vērojot jauniešus. Ir tādi, kuri labi jūtas jebkurā kompānijā. Viņi spēj pielāgoties un brīvi kontaktēties, uzstāties publikas priekšā, jo ir normāls pašvērtējums. Taču diezgan daudzi nespēj atraisīties un kautrējas. Viņi gribētu līdzināties tiem, kuri prot asprātīgi runāt un jokot, tāpēc mēģina atbrīvoties ar alkoholisko dzērienu palīdzību. Alkohols noņem bremzes, viss rādās košās krāsās, tāpēc var justies ievērots un novērtēts. Tā tas sākas.
Savukārt pieauguši vīrieši nereti lieto alkoholu pa glāzītei vai divām katru dienu. Arī problēma! Kad pārtrauc, nereti sievas secina, ka viņiem raksturs ir neciešams. Viss kaitina, ir viegli satracināms un nav ciešams. Labāk bija, kad nedaudz iedzēra, jo tad bija miera mika, spriež apkārtējie. Tomēr tas tikai liecina, kāds cilvēks ir patiesībā.
Kuri lieto alkoholu nelielās devās katru dienu, tāpat ir kļuvuši atkarīgi..
Protams, jo bez alkohola viņiem ir iekšējs diskomforts. Tā nevar dzīvot. Savas iekšējās emocijas vai nervu stāvokli nedrīkst slāpēt ar alkoholu. Ir jāatrod cita alternatīva. Garīgā darba strādniekiem nepieciešama fiziskā slodze – darbs dārzā, pastaiga mežā vai izbraukums ar ģimeni, sporta nodarbības. Katram jāatrod, ko likt alkohola vietā.
Nereti saka – nekas nenotiek. Kāpēc kaut kas būtu jāpiedāvā? Pašam arī ir jāmeklē un jādara. Protams, ir jāstrādā un kaut kas jādod sabiedrībai, bet ir arī jāapzinās, kas dzīvē ir svarīgākais.
Sabiedrībā ir izveidojies uzskats, ka dzert ir jāprot. Ja kāds alkoholu lieto pārāk daudz, tad to nosoda. Tomēr reti kurš atzīst, ka var izklaidēties arī bez tā.
Cilvēka personība veidojas ģimenē, tas ir sen zināms. Ja no paaudzes paaudzē ir ģimeniskas saites, kopīgi svin svētkus, pie pusdienu galda pārrunā svarīgāko un interesantāko vai uzdzied, tad tas paliek bērnos. Zinu ģimenes, kurās vecāki sporto un iesaista bērnus. Tiesa, var būt arī citas intereses. Tās vecākiem ir jāpamana un jāpalīdz atrast piemērotas ārpusklases nodarbības. Turklāt jāpatur prātā, ka alkohola lietošanai bez problēmām ir risks kļūt par problēmu, ja to sāk lietot regulāri.
Vai ārstes praksē ir bijis kāds īpašs gadījums, kas palicis atmiņā ar to, ka izdevies palīdzēt pārvarēt atkarību vai gluži otrādi – cilvēks nav spējis tikt galā ar slimību par spīti pūlēm?
Katram, kas atnāk pie manis, es piedāvāju savas zināšanas. Pieņemt vai nepieņemt kādu no trim ārstēšanās metodēm – tas paliek viņa ziņā. Ja pacients vēlas, tad kopīgi sākam risināt problēmas. Tas notiek tad, ja cilvēks ir motivēts. Nereti mani lūdz palīdzēt, kad ir slikti, apgalvojot, ka pārtrauks dzeršanu. Labi, saku, atpūties un pēc divām dienām atnāc. Neierodas. Paiet mēnesis, un atkal zvana – palīdzi. Tiklīdz kļūst labāk, tā sākas pašapmāns, ka pats tiks galā.
Daudzi nesaprot, ka alkoholisms ir slimība.
Nesaprot apkārtējie un arī pats dzērājs. Pret viņu izturas nosodoši – sak, nodzēries, nav tur, ko runāt. Bet viņš ir slims! Kas apgalvo: varu dzert un varu nedzert, tiem nevar palīdzēt. Viņi sevi neuzskata par slimiem un nejūt vajadzību ārstēties. Nereti motivāciju rada ģimene vai darba devējs, tāds ir arī Alūksnes rajonā, nosūtot ārstēties. Vēlme saglabāt ģimeni vai darbavietu var būt laba motivācija. Tiesa, tādu var radīt arī motivācijas programma slimnīcā. Cilvēkam ar alkohola atkarību nevar pateikt – tagad saņem sevi rokās un pārstāj dzert. Tā ir slimība, tāpēc pats bez mediķu atbalsta nevar to nobremzēt. Iedomājieties, ka jums ir caureja un kāds saka – noturies, neej uz tualeti. Tāpat ir atkarīgajiem.
Vai varat atklāt, kā rodas atkarība no alkohola?
Visu cilvēka darbību vada smadzenes. Tajās ir dažādi centri, kas signalizē par mūsu vajadzībām. Ja lieto alkoholu, rodas līdzsvara traucējumi, neskaidra valoda, tas nozīmē, ka galvas smadzeņu ceļos kaut kas nav kārtībā.
Ja ilgstoši lieto alkoholu, veidojas patoloģija – smadzenes raida signālu par alkohola trūkumu, pieprasa to. Tas nozīmē, ka ar prātu nav iespējams nomākt šo tieksmi. Tā ir nepārvarama, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, izglītības. Kāpēc tad cilvēks ar augstāko izglītību, kuram ir labs darbs, ģimene un nav nekādu problēmu, vairākas dienas nespēj pārtraukt plostu?
Kādu risinājumu redzat? Vai stingrāki sodi par nelegālā alkohola tirdzniecību dotu kādu efektu?
Aizliegumi un sodi vien problēmas nekad neatrisina. Es cīnos ar sekām. Lai to nebūtu, valdībai ir jārūpējas par labākiem dzīves apstākļiem. Ir jābūt kompleksam risinājumam. Ja attīstīsies izglītība, palielināsies darbavietu skaits, mainīsies cilvēku domāšana, tad mazināsies arī alkoholisma posts. Tiesa, šobrīd ir vajadzīgi aizliegumi un stingrāka kontrole. Ir jāsoda par to, ka cilvēki mirst no sliktas kvalitātes alkohola.
