Stāsts turpinājumos. 1. Pirmais, ko sevī ieslēdza Veltas skatiens pēc pagalma vārtiņu atvēršanas, bija pie verandas durvīm novietotais, spilgti zilais un nepanesami lielais čemodāns uz ritentiņiem.
Stāsts turpinājumos. 1.
Pirmais, ko sevī ieslēdza Veltas skatiens pēc pagalma vārtiņu atvēršanas, bija pie verandas durvīm novietotais, spilgti zilais un nepanesami lielais čemodāns uz ritentiņiem. Tam blakus – paprāva zaļa mugursoma, kura šķita teju teju pārsprāgs no pārpilnības. Kā tās te gadījušās?
Velta labi atcerējās – pie ieejas durvīm parasti atradās vien mazs soliņš un pret sienu atslieta slota. Tāda bija viņas ikdienas kārtība.
Turpetim šīs svešās un krāsās košās ceļasomas pelēcīgajā rudens ainavā ienesa savādu nemieru. Tās izskatījās tik nopietni un neizprotami, ka Veltai grūti nācās novērst skatienu no šīm lietām. Kā magnēti tās pievilka visu viņas uzmanību. Pat roka bija apstājusies pusvēzienā, tā arī līdz galam neaizverot vārtiņus aiz sevis…
Savādais stingums pārtrūka reizē ar negaidīti skaļu metāla aizvirtņa klikšķi, un domas sāka meklēt loģisku risinājumu: kā tās tur gadījušās? Kurš tās nolicis? Velta skaidri zināja, – pirms trim stundām uz tirgu aizejot, somu tur nebija. Pagalms šķita tik kārtīgs un mierpilns.
Šodien nebija arī ciemiņu diena. Ne šodien.
Un tomēr – uz pakāpieniem pie viņas mājas ieejas durvīm blakus spilgti zilam čemodānam stāvēja zaļa mugursoma…
Nospriedusi, ka īsti detektīvi iespējamā vainīgā izskaitļošanu sāk ar izslēgšanas metodi, Velta atslīga uz soliņa.
Vecākais dēls ar vedeklu pie viņas parasti brauc pārnedēļās, sestdienās no rīta, un vienmēr ar mašīnu. Un pat, ja arī bez mašīnas, tad viņi gan zinātu, kā iekļūt mājā, un nemētātu savu mantību pagalmā. Lai arī te apkārtnē visi pazīstami un neviens pēc otra mantas roku nepastieps, var gadīties arī kāds zaglīgs garāmgājējs.
Biežāk un negaidot ciemos mēdz ierasties mazdēls Didzis, bet viņš tādas somas pat nepakustinātu, un ko gan viņam tajās likt? Viss vajdzīgais parasti savilkts mugurā – tā esot vieglāk ceļot ar autobusu, un taisnība jau vien ir.
Jaunākais dēls jau otro gadu strādā Īrijā, un sen zināms, ka viņš mājās atgriezīsies tikai ap Ziemassvētkiem. Bez tam – Jurim pašam savs dzīvoklis, kurš viņa prombūtnes laikā izīrēts divām skolniecēm.
Vai Velta būtu aizmirsusi vēl kādu, kam būtu iemesls savas somas nolikt pie šīs mājas durvīm? Pēdējos gados ar atmiņu tā pašvakāk. Septiņdesmit – vairs nav nekāda joka lieta.
Ievilkusi klēpī pieglaudīgo runci, Velta iegrima domās, taču vairāk nekas prātā nenāca. Māsa apglabāta jau pirms gadiem desmit, vīrs jau piecus gadus kā aizsaulē, un vairāk neviens te nemēdza ciemoties.
Eh, laikam jau tāpat vien neko neizdomās… Nāksies vien gaidīt. Reiz taču tas, kurš somas te nolika, ieradīsies tām pakaļ!
Un cik gan ilgi tā sēdēsi – vēl plīts kurināma, kāposti štovējami, trušu saime barojama…
Būtu vīrišķis blakus, nāktos kādu soli mazāk spert. Tad būtu kāds, ar ko parunāties, kam azaidu pagatavot. Kāds, kas malciņu paskalda – kaut vai prieka pēc – lai dzird, ka kāds šķūnītī būkšķina. Tad viņa varētu aiziet iekuriem skaidas grozā salasīt. Un pastāstīt, ko tikko pa radio dzirdējusi…
Vai arī kāds, kas dzeramu ūdeni no akas ienes… Dēls gan ierīkoja izlietni un sūkni virtuvē, bet Veltai negaršoja tas ūdens, kas pa caurulēm nācis. No akas – jā, tam pavisam cita garša. Svaiga un tīra, kā jau caur dabiskajiem zemes filtriem attīrīta.
Nebija jau tā, ka neviens vīrišķis Veltai nebūtu piedāvājis savu palīdzīgo roku un siltos sānus. Tepat kaimiņu Jēkabs ar degvīna pudeli azotē reiz nāca runāties par īpašumu apvienošanu. Sak, žogu starp abām mājām tā kā derētu nojaukt…
Kāds gan tur īpašums tādam zildegunim var būt! Pat vārtiņi eņģēs neturas! Un sēta arīdzan šķiebjas uz Veltas pagalma pusi. Jau sen būtu sagāzusies, ja ne viņa tam žogam stutes salikusi! Protams, no savas puses. Kas to lai zina, vai tik Jēkabs to arī negaidīja…
