Kāpēc mēs aprunājam cits citu, izvairoties no atklātas sarunas aci pret aci?
Kāpēc mēs aprunājam cits citu, izvairoties no atklātas sarunas aci pret aci? (Kāda jēga?) Tāpēc, ka esam labi audzināti. Vienlaikus gribam paturēt savu viedokli, gribam izteikt to (kaut vai aizmuguriski), publiski nezaudējot pašcieņu un saglabājot šķietamo cieņu pret citiem. Tas ir normāli un dabiski. Aprunāšana aiz muguras mūs atbrīvo. Ļauj būt patiesiem, vienoties ar sev tīkamajiem (nacionāli, politiski, profesionāli, sociāli, seksuāli) un pretnostatīt sev netīkamos. Esam aizspriedumu varā, kā saka, neatkarīgi no izglītības līmeņa. Velti te vainot plašsaziņu līdzekļus. Ne jau tie, mēs paši savos neformālajos kontaktos pūlamies, cik varam, lai aizspriedumi nemazinātos, bet augtin augtu.
Tā jau saka, ka vieglāk ir vienoties nevis par kaut ko, bet pret kaut ko. Vieglāk ir vienoties uz negatīvi uztvertas un komentētas informācijas bāzes. Mēs satiekamies un esam draugi. Tā gribas domubiedrus! Atliek pretnostatīt latviešus un Latvijas tautu; pilsoņus un nepilsoņus; deputātus un vēlētājus; bezpartejiskos un bijušos komunistus; bijušos čekas ziņotājus un godīgos ļaudis; rīdziniekus un lauciniekus; miljonārus un trūcīgos; ministrus ar vidējo izglītību un sēņu lasītājus Īrijā ar augstskolas diplomiem; pensionārus un ģimenes ar bērniem; invalīdus ratiņkrēslos, kas vēlas brīvi pārvietoties ielās, braukt autobusos, un pārējos; kristiešus un islama piekritējus; precētos un vientuļniekus; no toksiskā hepatīta cietušos un dārgu konjaku malkotājus; heteroseksuāļus un homoseksuāļus…
Bet vai šāda vienotība nav pazemojoša? Un tomēr mēs tai ļaujamies. Nedod Dievs, neļauties, vēl ņems un mani pašu atstums, izstums, pievienos nemīlamajiem! Piemēram, vienoties homofobijā jeb nepatikas paušanā pret seksuālajām minoritātēm ir pavisam vienkārši. Homofobija ir internacionāla, tai nav tautības. Tā spēj vienot šķietami nesavienojamos, gluži kā reliģija. Bet kur beidzas aizspriedumi un sākas diskriminācija?
Amerikāņu psihologs Gordons Olports, kas pēta aizspriedumus, uzskata, ka aizspriedums ir nepamatota, negatīva un vispārināta spriešana par citiem. Pēc viņa vārdiem, aizspriedumi kļūst par vispārinātiem spriedumiem tikai tad, kad viedoklis nemainās pat tad, kad cilvēks uzzina kaut ko jaunu par grupu, par kuru radies aizspriedums. Autors noliegumus jeb aizspriedumus iedala stadijās, kas atbilst četrām skalas iedaļām, nosakot diagnozi (cik tālu esam nonākuši) savos aizspriedumos:
1) verbālais noliegums (frivoli joki); 2) izvairīšanās no kontaktiem (izvairās tā persona, pret kuru vērsti aizspriedumi), 3) diskriminācija (atņem labvēlīgas izaugsmes, uzslavas saņemšanas, pakalpojuma gūšanas iespējas, nosaka ierobežojumus); 4) fiziska izrēķināšanās un iznicināšana. Tiem, kas izjūt pret sevi vērstus aizspriedumus, izstrādājas pašaizsardzības reakcija, kas satura agresijas ziņā ir konkurētspējīga.
