Mani mīļie, varat uzskatīt, ka jums rakstu no viņsaules. Gandrīz vai tā. Domās ar vienu peku jau stāvu veļu valstībā, sarokojos ar saviem bračkām, kas jau atstiepuši šoruden kājas, gulēdami ar toksisko hepatītu.
Mani mīļie, varat uzskatīt, ka jums rakstu no viņsaules. Gandrīz vai tā. Domās ar vienu peku jau stāvu veļu valstībā, sarokojos ar saviem bračkām, kas jau atstiepuši šoruden kājas, gulēdami ar toksisko hepatītu. Nesaprotu, kāpēc viņi ar bābiešiem negulēja, kāpēc deva priekšroku hepatītam. Dzeltenais humors. He. Tas ir vajadzīgs palicējiem, kas vēl cer noturēties šajā saulē. Vismaz kādu laiku… Kā saka, neviens jau savu indes šļuku nezina. Nava taču uz pudeles pielīmēta etiķete “Uzmanību! Iekšķīga lietošana beigsies ar ātru un mokošu aknu cirozi!”
Vārdu sakot, tagad ar to šņabi ir tā – veikalā vai točkā pirkts, vienalga vari saslimt. Kas mums, pudeles draugiem, atliek? Vienīgi… riskēt un dzert! Īsts vīrietis vienmēr riskē.
Redzot, kas notiek visapkārt, saprotu, ka man nav izredžu izbēgt no kaulainās. Aizlūdziet par mani, veco šmormani, zopku, plītnieku, sviķotāju, pļunduri, lai debesu valstība man un brāļiem ir žēlīga, lai vārti atveras!
Tie mana rakstniecības talanta cienītāji un atturībnieki, kas uzskatāt sevi par antipodiem man un citiem žūpu bērtuļiem, eh… jums nesaprast, bet… nu nespēju es nedzert. Neesmu es nekāds pļumpis, bet man vajag savu ikdienišķo “bitnera” devu zāļu tiesai, asinsrites uzlabošanai un dūšas uzpravīšanai cīņā pret vīrusiem, garlaicību un laulāto draudzeni, kas to vien dara, kā mani grauž. Kad esmu kunga dūšā, tad spēju viņas sacītos vārdus (kas sit trāpīgi, smagi un neatstājot zilumus – kā steks) laist gar ausīm. Tad arī spēju pārvarēt neciešamo vēlmi sākt beidzot strādāt. Eh! Bez ikdienišķā kortelīša es, kā sacīt jāsaka, esmu miris tā kā tā.
Sievas tagadiņ ir sarosījušās. Pieteikušas trādirīdi točku bāriem. Zvana policijai, sūdzas. Stulbums! Kur tām sievām prāts traucēt mazā biznesa cilvēktiesības?! Labi, ka vismaz valsts, likumi un līdz ar to arī kārtībsargi ir par to, lai arī cilvēks ar zemiem ienākumiem katru dienu varētu būt lēti un nelegāli laimīgs. He. Sievas gan gribētu ieviest savu kārtību mūsu patriarhālajā valstī, bet tā nenotiks. Nekas neapturēs vīrišķus no tieksmes kļūt par “dzeltenajiem”? Ar to “dzeltenumu” ir tāpat kā ar “zilumu” – ģenētiski iedzimta slieksme. Tāda var būt katram. Dievs, kā sacīt jāsaka, nešķiro. Tāpat kā velns. Raugi, arī mācītājs vakar kancelē kāpa gluži dzeltens. Gulšoties slimnīcā. Ko tu neteiksi! Augstākie spēki nav saudzējuši pat Pētera pēcteci un debesu valstības atslēgu glabātāju! Es viņam vakar vaicāju: “Svētotēv, kā tas nākas, ka toksiskajam hepatītam nav robežu? Kā un kas viņu pārlaida, pielaida, uzlaida mums? Vai tā nav diversija? Vai vainīgie saņems sodu?” Ziniet, ko svētaistēvs man atbildēja? “Neuztraucies, Anton, debesu valstībā vainīgie neiekļūs, to es tev garantēju.” Vienīgais mierinājums.
