Braucot no darba mājās, vēroju, kā rudens klaiņo pa mežiem un laukiem, salnas rakstiem izraibinātos cimdos rokas vīstīdams.
Braucot no darba mājās, vēroju, kā rudens klaiņo pa mežiem un laukiem, salnas rakstiem izraibinātos cimdos rokas vīstīdams. Saule jau paslēpusi vējā nosarkušo vaigu aiz meža galotnēm, vien īsu brīdi atstājot gaišu strēli gar horizontu. Tumsa ašiem, zaglīgiem soļiem steidz pārklāt necaurredzamu, pūkainu plīvuru visam. Pat nelielā attālumā neredz ne ceļmalā augošo krūmāju apveidus, ne māju siluetus. Pašā pēdējā brīdī automašīnas gaismas strēles no tumsas izrauj gājēju ar divriteni, kurš pēkšņi izstreipuļo uz ceļa. Šoferis strauji griež stūri pa kreisi, un cilvēks ir glābts. Tikai pirms dažām sekundēm pretim brauca automašīna. Ja manevru pa kreisi vajadzētu izdarīt tad…
Jūtamies kā negaidītu triecienu saņēmuši. Atgriežamies pie gājēja, godīgi sakot, lai sarātu, ka viņam nav atstarotāja ne pašam, ne divritenim. Tomēr tas izrādās velti. Vīrietis ir tā piedzēries, ka pat nesaprot, par ko mēs runājam. Vai mums ir kādas problēmas? Viņam – ne. Pabraucam vēl apmēram
100 metrus un otrā pusē ceļam pamanām guļam cilvēku, kurš vairs nav spējīgs braukt ar velosipēdu. Atkal tā pati nelaime! Brīdinām nepalikt uz ceļa tumsā. Ko vēl darīt? Kā ieskaidrot cilvēkiem, ka viņi var tikt sabraukti? Automašīnu vadītāji viņus neredz! Vai tiešām dzīvība ir vienas grādīgā dzēriena pudeles vērta?
Atceros, ka pa šo pašu ceļu pagājušajā rudenī braucām reidā ar policiju. Toreiz gadījās brīdināt tikai vienu gājēju, kurš pa tumšo ceļu gāja bez atstarotāja. Oktobra beigās Ceļu satiksmes drošības direkcija atkal plāno informatīvu kampaņu, taču pieredze liecina, ka tās savu mērķi sasniedz ļoti lēni. Tomēr citas iespējas nav. Par to ir jārunā vēl un vēl, lai atcerētos, ka bīstama ir ne tikai tumsa, bet arī mijkrēslis. Tad gājējam vai velobraucējam šķiet, ka ir vēl pietiekami gaišs, bet autovadītājam, braucot daudz lielākā ātrumā ar ieslēgtām gaismām, paveras pavisam cita aina.
Nevaru atbrīvoties no sajūtas, kāda bija brīdī, kad pēc mašīnas straujā grieziena sapratu – varēja notikt nelabojamais. Vai es spētu mierīgi dzīvot tālāk, it kā nekas nebūtu noticis? Var jau teikt – svešs cilvēks, piedzēries, pats vainīgs, ne jau es biju pie stūres… Attaisnojumu vienmēr var atrast, bet nevar nevienam atdot dzīvību. Grūti pateikt, kas īsti tā satriec. Varbūt tā ir bezspēcība? Smagi apzināties, ka cilvēka dzīve var beigties tik pēkšņi un bezjēdzīgi. Iespējams, tā ir arī vainas apziņa, ka maz vēl sabiedrību ietekmējuši neskaitāmie raksti un informācijas par šo tēmu. Tiesa, gluži velti skaidrots arī nav – šogad deviņos mēnešos salīdzinājumā ar pagājušā gada periodu ir samazinājies satiksmes negadījumos ievainoto (par 599) un bojā gājušo (par 245) skaits.
Pārsteidzoši, ka vēl arvien pieaugušie jautā, kur viņi var iegādāties sev piemērotus atstarotājus. Jā, skolēniem tos dāvina un piedāvā tirdzniecībā interesantās formās. Tomēr arī pieaugušie var pirkt gan rokas aproces lenti, gan atstarojošo materiālu un izgatavot tādu atstarotāju, kādu vēlas.
