Šodien aprit tieši gads, kopš ģimenes ārsts Jānis Stabingis ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi Liepnā no Rīgas.
Šodien aprit tieši gads, kopš ģimenes ārsts Jānis Stabingis ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi Liepnā no Rīgas.
Viņš ir viens starp daudziem, izņēmums, tomēr J.Stabingis nenoliedz – jauno speciālistu piesaistīšanai attālākiem rajoniem ir vajadzīga motivācija. Tā, pirmkārt, ir lielāka alga.
Kas bija stimuls atstāt galvaspilsētu un pārcelties uz dzīvi Latvijas – Krievijas pierobežā? Kā tagad jūtaties un vērtējat savu lēmumu?
Jā, lielāku algu man neviens nesolīja. Tomēr Liepnas pagasta padome bija ļoti pretimnākoša. Manuprāt, ir svarīgi, lai ģimenes ārsts būtu apmierināts ne tikai ar darbu, ko dara, bet arī ar atalgojumu par to. Katram cilvēkam ir vajadzīgs gandarījums. Tiesa, ārsts gūst morālu gandarījumu, ja izdodas palīdzēt pacientam. Bet ir vajadzīgs arī materiālais gandarījums – nauda, ko saņemam. Ģimenes ārsti ir pašnodarbinātas personas, bet atrodas līguma attiecībās ar valsti, kas apmaksā daļu pakalpojumu. Man nepatīk sūdzēties, tāpēc varu teikt, ka jūtos labi. Kopumā situācija mani apmierina, tomēr nenoliedzami ir lietas, par kurām to nevar teikt. Teorētiski ģimenes ārstam tiek lielas naudas summas, bet tas nenozīmē, ka var noteikt sev iespējami lielāku algu. Ja tādu gribu, tad uzreiz jājautā, kam es to naudu neiedodu. Savukārt, ja es vairāk līdzekļu iztērēju prakses vietas attīstībā, tad iznāk, ka daru to no savas algas. Visam nepietiek, tāds modelis ir Latvijā izveidots.
Kad tikko sākāt strādāt, gan Liepnas, gan Pededzes pagasta iedzīvotāji pie jums plūduši straumēm. Nu dzirdamas atsauksmes, ka otra tik zinoša un pacietīga ārsta neesot. Vai darbs un dzīve šeit ir tāda, kādu to bijāt iztēlojies?
Nebiju neko konkrētu domājis, arī tagad cenšos to nedarīt. Jo mazāk plāno, jo mazāk iznāk vilties. Savukārt – jo mazāk vilšanos, jo laimīgāks var justies. Jāatzīst, ka esmu apmierināts ar savu darbu. Man prieks, ja arī pacienti tādi ir. Galvenais ir tas, ka pietiekami daudz laika varu pavadīt ar savu ģimeni. Reizēm darba diena ir ļoti gara, tāpat pēc mācībām vai semināriem atgriežos vēlu vakarā, bet citreiz savukārt varu būt agrāk mājās. Kopumā tas noteikti ir vairāk, nekā varēju atļauties Rīgā. Jā, es aizgāju no galvaspilsētas. Varbūt tāpēc, ka esmu vīrietis. Man ir vieglāk izšķirties par tādu soli, ja zinu, ka varēšu pietiekami nopelnīt un uzturēt ģimeni. Turklāt sievai ir tāda profesija, ka arī viņa varētu atrast darbu šeit. Nenācu uz laukiem ar mērķi atrast lielākus materiālus labumus. Gribēju būt tuvāk dabai un dabiskam dzīves ritmam, līdz ar to arī tuvāk sev un savai ģimenei. Laukos vide ir veselīgāka. Turklāt iespējams, ka man ir kompleksi. Gribas, lai mani ievēro. Protams, var būt vēl citi iemesli.
Jūs šonedēļ bijāt ģimenes ārstu sanāksmē, kurā runāja arī par nākamā gada budžetu. Kas ir gaidāms primārajā veselības aprūpē?
Par darba samaksu atkarībā no attāluma līdz Rīgai vēl tikai gatavojas spriest. Iespējams, ka šādas izmaiņas būs iekļautas nākamā gada budžetā. Būtiskākais ir tas, ka veselības aprūpei ir palielināts finansējums. Primārajai veselības aprūpei paredzēti 20 procenti no kopējā finansējuma. Tiesa, Eiropas Savienības valstīs tā saņem 25 procentus līdzekļu. Katrā gadījumā svarīgi ir tas, ko valsts un pacienti cer saņemt par šo finansējumu. Ja valsts vēlas, lai primārajā veselības aprūpē strādātu vairāk, tad ir jāpiesaista lielāks finansējums.
Jūs acīmredzot atzīstat, ka tas ir mīts – ģimenes ārsti pelna daudz.
Jā, teorētiski manā rīcībā ir diezgan lieli līdzekļi. Tomēr praktiski ar tiem ir jāsedz visi izdevumi: medicīnas māsu algas, feldšeru algas, maksa par telpu īri, apkuri, elektrību, mēbeļu un aprīkojuma iegāde, izdevumi par remontu… Viss ir jāpērk, jo par brīvu neko nevar saņemt. Tiesa, kad veidoju savu praksi Liepnā un Pededzē, valsts palīdzēja. Manam projektam piešķīra finansējumu aparatūras iegādei, varēju nopirkt jaunus kardiogrāfus. Liepnā jau varēja veikt asins analīzes, tagad tāda iespēja ir arī Pededzē. Tādas ir prasības, lai varētu sertificēt ģimenes ārsta praksi, un tas ir tikko izdarīts. Sertifikātu saņēmu pieciem gadiem.
Šādi izdevumi ir visiem ģimenes ārstiem. Vai tāpēc jaunajiem speciālistiem, kuri sākuši darbu lauku rajonos, vajadzētu maksāt vairāk nekā Rīgā un lielākajās pilsētās strādājošajiem?
Tas attiecas ne tikai uz ģimenes ārstiem, bet visiem jaunajiem medicīnas speciālistiem. Ja valsts tos grib piesaistīt attālākajām apdzīvotajām vietām, tad vajadzētu atrast atbilstošu motivāciju. Studijas notiek Rīgā. Tur ir iespējams apgūt jaunākās tehnoloģijas. Tas nozīmē, ka cilvēki ir tērējuši naudu un laiku, lai iegūtu labu zināšanu un prasmju bagāžu, tāpēc nav vēlēšanās doties strādāt uz lauku ambulancēm un slimnīcām, kur iespēju ir mazāk. Tur, protams, aparatūra nav tik moderna. Esmu dzirdējis, ka Portugāles provincēs ārstiem ir pat piecas reizes lielākas algas nekā tiem, kas strādā centrā.
Medicīna attīstās ļoti strauji, tāpēc ārstiem ir sevišķi svarīgi atjaunot un papildināt zināšanas. Ja braucu uz vienas dienas kursiem, kuri sākas pulksten 9.00 un beidzas 12.00, tad man ceļā vien ir jāpavada sešas stundas, tātad ilgāk nekā kursos. Vai ir jēga braukt, ja jāmaksā par benzīnu un dažkārt arī par kursiem? Turklāt jāceļas jau 5.00, lai paspētu laikā. Lielāka alga varētu vismaz kompensēt šos izdevumus, kā arī ceļā zaudēto laiku un miega trūkumu. Kaut kādam bonusam ir jābūt. Tāpat par atvieglojumiem jaunajiem speciālistiem vajadzētu domāt pašvaldībām. Varbūt var piedāvāt dzīvokli? Katram pēc augstskolas ir vajadzīga vieta, kur dzīvot. Turklāt pirmajos darba gados nav nekāda dižā alga. Vispirms ir sevi jāpierāda, bet jaunā ārsta slodze un atbildība ir tikpat liela kā pieredzējušajiem kolēģiem.
Vai jūtat, ka varat dot pacientiem to pašu, ko spētu galvaspilsētā? Tur, kā minējāt, ir modernas tehnoloģijas, bet laukos tādu nav.
Primārajai veselības aprūpei man ir viss nepieciešamais. Cita lieta, ka varētu papildus mācīties ginekoloģiju, lai veiktu arī sieviešu apskates. Latvijā tādu ģimenes ārstu nav daudz, bet ir. Citādi es pat daru vairāk nekā Rīgā. Tur sūta pie speciālistiem. Pieļauju, ka ne vienmēr palīdzību iespējams saņemt tik ātri kā lielpilsētā, taču tas ir saistīts ar attālumu. Lai gan tās nav situācijas, kad nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība, tomēr cilvēkiem gribas ātrāk. Iespējams, ka arī Rīgā šo palīdzību ātrāk varētu saņemt tikai par maksu.
Cik jums ir pacientu abos pagastos? Vai tas ir optimālais skaits?
Man pašlaik ir reģistrēti 1170 pacienti, bet domāju, ka ģimenes ārsts var apkalpot arī 2000 pacientus pietiekami labi, ja prot organizēt savu darbu. Svarīgākā ir ārsta pieejamība. Ja vienam ārstam gribēs piekļūt 5000 cilvēki, tad viņam nebūs laika tos pieņemt. Šādā situācijā pacienti parasti meklē citas iespējas. Visi aprēķini izdarīti 1800 pacientu slodzei, jo to uzskata par optimālu. Ja visi mani pacienti būtu vienā pagastā, tad viņiem es būtu pieejamāks. Protams, arī tagad nav rindu. Akūto slimnieku pieņemšanai ir noteiktas stundas, un nav gadījies, ka kādam būtu atteikta palīdzība.
Vai, jūsuprāt, laukos cilvēki ir veselīgāki?
Es teiktu, ka viņi ir pieticīgāki un pacietīgāki, arī mazāk prasīgi. Nav labi pārspīlēt dažādas iespējamās kaites, bet nav labi arī gaidīt, kamēr slimība ir ielaista. Esmu novērojis, ka dažkārt ārsta palīdzību meklē, bet nav gatavi kaut ko mainīt savā ierastajā dzīvesveidā, lai gan tieši tajā ir cēloņi sāpēm. Piemēram, mazkustīgs dzīvesveids. Tomēr pacienti izvēlas tableti, lai nesāp un var aizmigt. Cilvēkiem ir nepieciešams svaigs gaiss un kustības. Arī atpūta pie televizora patiesībā nav nekāda atpūta, bet tieši tā ir visiecienītākā. Tā ir iespēja brīdi nedomāt par savām problēmām, tāpēc rodas atpūtas ilūzija. Ja šo laiku sēdētu un skatītos pa logu, turklāt iemācītos “atslēgt” smadzenes, varētu daudz labāk atpūsties. Mums mājās nav televizora. Es ziemā pa logu skatos, kā sarkankrūtītis ēd, un atpūšos. Darbi vienmēr sakrājas, bet nav jādomā, ka tie uzreiz jāpaveic. Svarīgāk ir atrast laiku sev, kā arī apzināties, ko var un ko nevar izdarīt.
Vai ir bijusi saskare ar tautas dziedniekiem? Kā vērtējat viņu spējas dziedināt?
Pededzē, cik man zināms, ir divas dziednieces, bet pagaidām man ar viņām nav bijis nekādu kontaktu. Esmu pārliecināts, ka ir cilvēki, kuriem ir šādas spējas, lai gan reizēm ārstiem ir grūti to pieņemt. Manuprāt, būtiski ir neslēpt to, ka cilvēks ir bijis pie dziednieka. Iespējams, ka tādā situācijā ir grūti pateikt, no kā slimniekam kļuvis labāk. Varbūt ir palīdzējušas ārsta zāles, bet varbūt tās neko nav devušas. Tikpat labi var būt otrādi, jo arī dziednieks ne vienmēr spēj palīdzēt.
Kādreiz ārsts un skolotājs bija pagasta sabiedriskās dzīves centrā. Kā ir jums?
Mana sieva Liene ir iesaistījusies pašdarbībā un sabiedriskās aktivitātēs. Mums kopā piedāvāja dejot kolektīvā, taču pagaidām esmu atturējies. Mana aizraušanās ir gaisa baloni. Esmu sporta kluba “99 gaisa baloni” biedrs. Klubs organizē Latvijā lielākos gaisa balonu pasākumus, tāpēc domājam tādu sarīkot arī Liepnā. Tas varētu būt nākamā gada rudenī, ja ieceres īstenosies. Balonu pilotu pavadītāju sastāvā esmu bijis pasaules čempionātā, kā arī kaimiņu valstu sacensībās un pasākumos. Parasti komandā ir četri cilvēki – pilots un trīs pavadītāji, kuri seko lidojumam un sniedz palīdzību, ja tā ir nepieciešama. Lai gan reizēm gaisa balonā lido divatā, mani tajā aicina tikai stipri vējainā laikā, jo esmu smags.
