Ja man būtu sevi jāraksturo, tad kā vienu no savām spilgtākajām iezīmēm es minētu spēju nedusmoties un neapvainoties, jo esmu satratusi, ka vienkārši nav vērts tērēt savu enerģiju negatīvu emociju kultivēšanai.
Ja man būtu sevi jāraksturo, tad kā vienu no savām spilgtākajām iezīmēm es minētu spēju nedusmoties un neapvainoties, jo esmu satratusi, ka vienkārši nav vērts tērēt savu enerģiju negatīvu emociju kultivēšanai.
Protams, tāpat kā visiem cilvēkiem arī man gadās brīži, kad šiem emocionālajiem stāvokļiem izdodas gūt virsroku un kļūt par būtiskiem šķēršļiem veiksmīgai komunikācijai. Par laimi, šādu brīžu nav daudz un to mūžs ir īss, turklāt, lai paātrinātu nepatīkamo situāciju loģisko izskaņu, es atvainojos. Manuprāt, šeit atvainošanās kalpo par simbolu aicinājumam notikušās domstarpības aizmirst un attiecības turpināt pozitīvākā plāksnē, taču ne vienmēr tā liecina par savas rīcības nožēlošanu vai pieļauto kļūdu atzīšanu.
Diemžēl ir cilvēki, kuri šādu atvainošanos pārprot, piešķirot tai lielāku nozīmi, nekā tā sevī ietver patiesībā, savukārt citi šo pieklājības žestu nemaz neievēro vai arī izliekas, ka atvainošanās viņiem ir pārāk ierasta lieta. Man daudz neizprotamāki ir tādi, kam nesaskaņu izbeigšanai nelīdz pat atvainošanās, var tikai apbrīnot, cik daudz negatīvisma sevī spēj uzkrāt šādi cilvēki.
Manuprāt, noraidīt atvainošanos ir negodīgi attiecībā pret pašu tās autoru, jo pat tad, ja tai ir tikai simboliska nozīme, atvainošanās tās paudējam prasa pārkāpt to robežu, kad nākas uz brīdi atkāpties sava egoisma priekšā un priekšplānā izvirzīt kāda cita vēlmes. Manās acīs šī pieklājības forma ir solis ceļā uz labāku attiecību veidošanu, tāpēc tai būtu jābūt starp ikdienā visbiežāk izteiktajām frāzēm, ņemot vērā, ka izvairīties no dažādiem starpgadījumiem un domstarpībām cilvēku dažādo rakstura nianšu un īpatnību dēļ vienkārši nav iespējams.
Varbūt atvainošanās nemaz nepiestāv mūsdienu pasaulei, kur cilvēki cits citam ir gatavi pārkost rīkli, lai iegūtu kāroto, un tā vairāk tiek uztverta kā vecmodīgs elements, kas izraisa nostalģiskas atmiņas par laiku, kad cilvēkiem bija svarīgi ievērot nerakstītās pieklājības normas. Tomēr man gribētos domāt, ka atvainošanās padara savstarpējo komunikāciju patīkamāku, un pat tad, ja tā ir tikai frāze, kas nespēj izdzēst domstarpību patieso iemeslu, manuprāt, tas ir lielisks veids, kā atbrīvot vietu pozitīvākām sajūtām un atmiņas par nepatīkamajiem brīžiem atstāt laika ziņā.
