Trapenietei Veltai Ceskei ir 78 gadu, bet solīdais vecums viņai nav šķērslis, lai regulāri apmeklētu Trapenes senioru deju kopas “Bormanītes” un Trapenes sieviešu kora mēģinājumus.
Trapenietei Veltai Ceskei ir 78 gadu, bet solīdais vecums viņai nav šķērslis, lai regulāri apmeklētu Trapenes senioru deju kopas “Bormanītes” un Trapenes sieviešu kora mēģinājumus. Bet septembrī viņa nebaidījās ar lidmašīnu doties pat ceļojumā uz Īriju pie savas mazmeitas.
V.Ceske ir dzimusi un augusi Trapenē. Bērnību viņa ir pavadījusi vairākās Trapenes mājās, jo vecāki strādāja pie dažādiem saimniekiem, un četras meitas ceļoja viņiem līdzi. Velta, maza būdama, gāja arī ganos.
“Esmu dzimusi septembra beigās. Mamma stāstīja, ka tad, kad es dzimu, bijis ļoti slapjš un lietains rudens, kad cilvēki kartupeļus lasījuši laipodami. Esmu trešā no māsām. Tagad jaunākā māsa dzīvo Valkā, bet divas māsas tepat Trapenes pagastā,” stāsta V.Ceske.
Trapeniete neslēpj, ka mīlestība uz pašdarbību ir bijusi jau kopš agras jaunības, jo, kā viņa saka – kamēr cilvēks dzied, tikmēr dzīvo.
Tagad jau četrdesmito gadu desmitu V.Ceske dzīvo Trapenes “Stempjos”, vadot savas vecumdienas, aprūpējot vistu saimi un piemājas dārziņu. Viņa ir optimiste, kas nesūdzas par dzīvi un to, ka liktenis jau pirms vairākiem gadiem viņai atņēmis vīru, atstājot vienu ar sev tuvajiem. Uz viņas pleciem gulst visi kolhoza laiku grūtie darbi, jo toreiz jau neviens nejautāja – gribi strādāt kolhozā vai ne…
Strādāja no saules līdz saulei
“Man bija tikai 20 gadu, kad jau bija jāstājas kolhozā un jādara visi grūtie darbi. Tur neviens nešķiroja vīriešu un sieviešu darbus, tādēļ nav tāda darba, ko es nebūtu darījusi. Vienreiz pat kolhoza priekšsēdētājs bija atnācis pie manis uz mājām. Man toreiz, svētdienas rītā, tā negribējās iet kolhoza darbos…” atceras V.Ceske.
Kolhoza laikā V.Ceske ilgus gadus nostrādāja uz lauka. “Sākumā visu darījām ar zirgu. Kā saulīte lēca, tā ar zirgu bija jābūt tīrumā un jāstrādā. Kad saulīte rietēja, tad varēja nākt mājās. Fermā strādāt man nepatika – tur vairāk esi “piesiets” uz vietas, bet jaunam jau tā negribējās. Atceros, ka kolhozā uzlika tā saucamās meža normas un mums ar draudzeni 10 kilometrus bija jāiet uz mežu. Bet vakarā atnācām mājās, nomazgājāmies un prom uz klubu dancot un dziedāt pašdarbības kolektīvos. Tad visu varēja paspēt un izturēt. Manuprāt, mūsdienu jaunatne tagad nav vairs tik stipra un tik daudz nevarētu izturēt,” saka V.Ceske.
Viņa prāto, ka grūtajos kolhoza darbos ir gūts tāds rūdījums, kas, paldies Dievam, veselībai nav stipri kaitējis. “Man jau tagad tikai vecuma kaites nāk virsū,” nopūšas V.Ceske.
Gaida vēl vienus Dziesmu svētkus
Pašdarbība – gan dziedāšana, gan dejošana – V.Ceskei vienmēr bijusi tuva. Jau toreiz, 1948.gadā, viņa bija starp Dziesmu svētku dalībniekiem no Trapenes, kas Alūksnē devās gājienā uz Pilssalas estrādi. “Atceros, ka toreiz mums gājiena laikā neļāva soļus likt vienā ritmā, bet pretēji, citādāk Pilssalas tilts šūpojās,” saka V.Ceske. Viņa atzīst, ka iesaistīšanās pašdarbības kolektīvos ļauj izrauties no ikdienas darbiem un ierastā ritma. “Tad aizmirstas visas nebūšanas un šķiet, ka nekas vairs nesāp, ir spēks dziedāt un dejot.”
Septiņdesmitajos gados, kad Trapenē bija tautisko deju kolektīvs, V.Ceske bija viena no kolektīva dejotājām. “Jaunībā jau netiku dejot – tikai vēlāk. Kad biju jauna meitene, sapņoju, ka mans vīrs gan dziedās, gan dejos, bet neko no tā viņš nedarīja. Tomēr man neliedza savus vaļaspriekus – laida iet gan uz ballēm, gan dziedāt,” stāsta V.Ceske.
Veltai Ceskei vislabāk patīk dziedāt skanīgas un lustīgas dziesmas, kādas gan korī parasti nedzied, jo tur jāapgūst obligātais repertuārs. “Ko es viena pati tagad citu darīšu – jāiet dziedāt un dejot! Kamēr cilvēks dzied, tikmēr dzīvo. Es korī sāku dziedāt pirms gandrīz 70 gadiem – 1948.gadā. Nu jau gan prātoju, ka laikam pietiks dziedāt, bet – tā kā gribas tomēr, nav tik vienkārši no tā atteikties. Gribētos piedalīties vēl vienos Dziesmu svētkos Rīgā un tad gan viss, jo arī balss vairs nav tik skanīga,” secina V.Ceske.
Viņa atminas, ka jaunībā ar māsu katru vakaru pirms gulētiešanas mājās uzdziedāja. Kad nāca no balles mājās – arī dziedāja. Kad ar draudzeni nāca mājās no kolhoza darbiem – arī dziedāja tā, ka viss mežs skanēja. “Tagad es vairs mājās nedziedu – klausos, kā citi dzied. Katru dienu mājās skan “Latvijas Radio 2″,” saka V.Ceske.
Dejo Trapenes “Bormanītēs”
Ne visas kundzes, kas sasniegušas 78 gadu slieksni, dzied un dejo kādā pašdarbības kolektīvā, bet Velta paralēli dziedāšanai Trapenes sieviešu korī dejo arī Trapenes senioru deju kopā “Bormanītes”. Kopā ar kolektīvu ir bijušas uzstāties dažādās Latvijas vietās.
“”Bormanītēm” 2007.gada martā paliks divi gadi un visu šo laiku es arī tur dejoju. Mani aicināja pievienoties kolektīvam kā pieredzējušu dejotāju un labprāt piekritu. “Bormanītēs” esam draudzīgs kolektīvs – kopīgi svinam arī jubilejas. Šovasar bijām uzstāties Jūrmalā un Carnikavā. Jāatzīst, ka koncertēt dodamies diezgan bieži. Uzaicinājumu ir daudz, tādēļ visur nevar paspēt. Trapenes pašvaldība mūs nodrošina ar transportu.”
Pērn viņa saņēma arī Trapenes pagasta padomes Pateicības rakstu par ilggadēju iesaistīšanos pašdarbībā. “Laikam mums mīlestība uz pašdarbību ir iedzimta, jo arī mana meita Ritma tagad gan dzied, gan dejo,” secina V.Ceske.
Valstsvīri aizmirst pensionārus
Brīvajā laikā Velta labprāt strādā piemājas dārziņā un aprūpē savas puķes. “Dārzā katru dienu var ieraudzīt ko jaunu – kurš zieds atkal atvēries. Žēl, ka šovasar ar lielo sausumu puķes panīka. Bet liliju sīpolus izēda ūdens žurkas,” nopūšas V.Ceske.
Viņa vērtē, ka valstsvīri varēja tomēr vairāk rūpēties par pensionāriem, kas savu mūžu aizvadījuši grūtā darbā. “Politiski represētajiem valsts vairāk nāk pretī, bet arī mēs, kas toreiz palikām Latvijā, strādājām grūtu darbu no saules līdz saulei, gājām kolhozā, neizmaksāja nopelnīto un pa gadu varēji vienu sērkociņu kastīti nopirkt. Tagad sanāk, ka neko neesam nopelnījuši. Kad es pensionējos, man aprēķināja 30 rubļu pensiju. Saņemot pensiju, katram pensionāram daļa tiek iztērēta medikamentiem, bet es nesūdzos – iztikt var. Vienīgi mazāk strīdēties gan tie politiķi varēja dēļ krēsliem. Ja es būtu laba rakstītāja, es viņiem uzrakstītu aicinājumu, lai atnāk uz laukiem un pastrādā – tad zinās, cik grūti tas ir,” saka V.Ceske.
Lepojas ar mazbērniem
V.Ceske lepojas ar savu meitu Ritmu, kas ir Trapenes kultūras nama vadītāja, dejo un dzied, kā arī ar saviem mazbērniem.
“Lai arī esmu palikusi viena, jo vīrs jau ir miris, es neskumstu, jo man ir ļoti laba meita un brīnišķīgas mazmeitas, mazdēli, kas par mani rūpējas. Vecākā mazmeita Jana jeb Janīte, kā es viņu mīļi saucu, dzīvo un strādā Rīgā, bet jaunākā mazmeita Ilze pašlaik dzīvo un strādā Īrijā. Lepojos arī ar saviem diviem mazdēliem – Ainis dzīvo tepat Trapenē, bet Sentis – Rīgā. Ja būtu darbs tepat Trapenē vai tuvākajā apkārtnē, arī pārējie mazbērni labprāt nāktu atpakaļ te dzīvot, bet – nav jau darba. Janītei un Sentim ļoti patīk laukos, bet šeit jau darbs ir tikai vai nu pašvaldības iestādēs, pie nelieliem vietējiem uzņēmējiem vai zemniekiem. Man ir prieks, ka viņi bieži brauc ciemos – reizēm pat katru nedēļas nogali atbrauc. Ja piezvanu Janītei un saku, ka man vajag kaut kur aizbraukt – viņa ir klāt un izvizina mani,” saka V.Ceske.
Dzīvot Īrijā negribētu
Septembra beigās V.Ceske kopā ar mazmeitu Janu un viņas draugu sēdās lidmašīnā un brauca ciemos pie jaunākās mazmeitas uz Īriju. “Ārsts teica, ka veselības dēļ es drīkstot braukt un, ja ir tāda iespēja, tad jāizmanto. Apciemoju gan mazmeitu, gan apskatīju Īriju. Ļoti gribējās satikt Ilzīti – viņa jau ilgu laiku ir prom, gandrīz divus gadus, bet ko lai dara… Viņa būs no tiem latviešiem, kas noteikti atgriezīsies dzimtenē. Lai arī regulāri sazvanāmies, apmaināmies ar jaunāko informāciju, satikšanās ir daudz kas vairāk.”
Īrijā V.Ceske bija dažas dienas. “Apskatījām Dublinu, kas atšķiras no Latvijas galvaspilsētas. Tur nav tik augstu celtņu, kā Rīgā – tās ir mazākas un ciešāk cita pie citas. Ielas Dublinā ir šaurākas un ne tik tīras, toties gar ielu malām ir izkārtoti ziedi. Neierasti, ka tur automašīnas brauc pa kreiso pusi, nevis labo. Bijām arī vienā klubā, kur dejoja īru dejas – tādi koncerti tur esot katru vakaru. Otrā dienā vēlējāmies apskatīt Īrijas laukus, tādēļ aizbraucām uz dabas parku. Tur bija ļoti skaisti – ūdenskritumi, ezeri, senas kapenes. Tiesa, ierasto Latvijas zaļo lauku pļavu tur nav – tikai akmeņaini, klinšaini apvidi, kur aug krūmi. Latvijā ir skaistāk,” atzīst V.Ceske.
