Pēdējā laikā man bieži nācies piedalīties pasākumos, kur gaisā virmo pozitīvas emocijas un cilvēkus var redzēt ar smaidīgām sejām.
Pēdējā laikā man bieži nācies piedalīties pasākumos, kur gaisā virmo pozitīvas emocijas un cilvēkus var redzēt ar smaidīgām sejām. Diemžēl jāatzīst, ka, ja nebūtu šo pasākumu, diez vai es lielāko daļu no tajos esošajiem cilvēkiem vispār redzētu smaidām.
Nenoliegšu, ka pozitīvu emociju gūšanai publiskos pasākumos vai masveidīgās sanākšanas reizēs ir savs labums. Galu galā šādās reizēs emocijas ir tik spēcīgas, ka pat vissliktākā garastāvokļa īpašnieks nespēj no tā aiziet kaut vai bez niecīgākās pozitīvisma devas, turklāt vēl patīkamāks ir apstāklis, ka gūtajām emocijām ir tendence saglabāties ilgu laiku.
Ir cilvēki, kuriem šādi pasākumi kļūst par vienīgajiem, kur gūt un izpaust savu pozitīvismu, taču izbrīnu rada tāds interesants aspekts, ka dažiem dvēseles dziļāko stīgu aizskaršana notiek pat visai formālos pasākumos.
Protams, var gadīties, ka cilvēki ir pārāk emocionāli un savā būtībā vientuļi, tādēļ ikkatra labestības izpausmes un pozitīvisma auras apņemta kopā sanākšana iekustina dvēseles dziļākos slāņus. Bet varbūt cilvēki ir pārāk izslāpuši pēc pozitīvisma? Nespēdami to remdēt paši saviem spēkiem, par vienīgo sev zināmo pozitīvisma gūšanas veidu viņi uzskata tieši publiskos pasākumus.
Šajā vietā gribētos pieminēt kādu uzskatu, respektīvi, ka notikuma ticamībai nepieciešams otra cilvēka apstiprinājums. No šāda viedokļa skatoties, ja ikreiz, kad man dažādu iemeslu dēļ uzlabojas garastāvoklis, man būtu nepieciešams cilvēks, kurš konstatētu pozitīvu emociju avota esamību, pusi no šādiem brīžiem vienkārši vajadzētu izsvītrot.
Laikam ir grūti saprast, ka pieredze un rūdījums, kas nezin kāpēc tiek saistīti ar gadu gaitā nostabilizējušos spēju veiksmīgi pārvarēt dzīves sāpīgos momentus un grūtības, būtu attiecināmi arī uz pozitīvu emociju gūšanu, jo, iespējams, arī patīkamu sajūtu uztveršanai vajadzīgs treniņš.
Varbūt tad cilvēki, kas ikdienā nepieļauj pozitīvu emociju gūšanu, bet ieraksta to iespējamību kalendārā kā obligātu klātbūtni vienā vai otrā pasākumā, šīs sajūtas vairs nejauks ar cilvēku masām un teatrāli svinīgiem brīžiem, bet spēs tās atrast visai ikdienišķās situācijās.
