Meliem īsas kājas, melo, ka ausis kust… Šķiet, tādas atziņas ir novecojušas.
Meliem īsas kājas, melo, ka ausis kust… Šķiet, tādas atziņas ir novecojušas. Varbūt tikai mazi bērni vēl tic, ka viņus viegli pieķers melos. Tā tas patiesi notiek, bet vienīgi tāpēc, ka viņi nav apguvuši prasmi melot, acīs skatīdamies un nemaz nesarkstot. Daudzi apjūk, ja viņus pieķer melos. Turpretim prasmīgu meli atmaskot ir grūti. Viņš spēj “apvest ap stūri” pat melu detektoru! Melu detektors nefiksē melus, bet gan fizioloģiskas pārmaiņas. Dažs nosarkst un svīst no domas vien, ka viņu varētu pieķert. Turpretim cits melo bez sirdsapziņas pārmetumiem, tāpēc detektors nekādas pārmaiņas nefiksē. Lai gan reizēm nemaz nevajag apstiprinājumu, lai secinātu – melo.
Vērojot priekšvēlēšanu “Milžu cīņas” un klausoties politiķu pozitīvās reklāmas vērtējumos, var apjukt pretējos viedokļos. Tā vēl nebūtu liela nelaime, jo viedokļi var un demokrātiskā valstī tiem ir jābūt atšķirīgiem. Bēdīgi, ja par vienu un to pašu jautājumu min pilnīgi atšķirīgus faktus un skaitļus. Nu nevar būt divu patiesību! Tātad viens melo. Bet kurš? Ne katrs to spēj noskaidrot. Vajadzētu vismaz saprast, kāpēc “oranžs” ārsts “oranžu” dziesmu dzied. Tomēr daudzi arī to nesaprot, atbalstot domu, ka tikai vienas partijas ministri un politiķi ir tie gudrākie un spējīgākie. Patiešām, ar godīgu nekaunību politiķi izmanto pašu atstāto “logu” likumā, lai bez vēlētāju vai pašu sirdsapziņas pārmetumiem skandētu slavas dziesmas sev. Tam tūkstošiem latu netrūkst, lai gan šo naudu varētu izlietot daudz lietderīgāk. Acīmredzot politiķi vēlētājus uzskata par aunu baru, ja spēj apgalvot, ka reklāma nav reklāma, vienalga – pozitīva vai negatīva. Diemžēl jāsecina, ka partiju reitingi šo pieņēmumu apstiprina.
Iespējams, ka jaunā Saeima pieņems citu likumu vai izdarīs grozījumus ar domu nepieļaut tādu nihilismu pret vēlēšanu kampaņas finansējuma ierobežojumiem. Tomēr nav iespējams ar likumu atrast pretlīdzekli sabiedrības atbalstam meliem. Ungārijā izcēlās nemieri, kad atklātībā nonāca audioieraksts ar premjerministra atzīšanos, ka viņa Sociālistiskā partija ir melojusi, lai spētu uzvarēt vēlēšanās. Latvijā pārāk maz jūtama nosodoša attieksme pret šādu rīcību. Pret politiķu faktiski, nevis juridiski, pretlikumīgo slavināšanu televīzijā iebilda politologs Jānis Ikstens un citi. Tika atzīts arī, ka nebūt ne viss šajā “pozitīvismā” ir patiess. Jā, ir grūti atcerēties, ko četros gados labu un ne tik labu ir darījuši politiķi. Tomēr nav arī neiespējami atrast vecos solījumus un secināt, kā tie pildīti. Pārliecināties, vai medus muca nav tikusi pilna ar meliem? Patiesība šajā gadījumā varētu būt darvas karote, kura saldumu sabojā. Tiesa, tam, kurš saka taisnību, bieži vien neklājas viegli. Varbūt tāpēc klusējam? Bet pa to laiku meliem ir izaugušas ne tikai kājas, bet arī spārni. Meļi uz mums var raudzīties no augšas un … uzspļaut.
