Esi ar mani šobrīd, jo man šodien ir melnā diena. Man ļoti vajag tavas pelēkās acis un smaidu. Man vajag tavu mierinošo balsi un pieskārienus.
Esi ar mani šobrīd, jo man šodien ir melnā diena.
Man ļoti vajag tavas pelēkās acis un smaidu. Man vajag tavu mierinošo balsi un pieskārienus. Man šodien ir melnā diena. Melna kā zeme pavasarī, melna kā vasaras nakts bez mēness. Melna, kā tavs skatiens.
Man tevi vajag, jo zinu,- no melnas zemes aug zaļa zāle, pēc tumšām naktīm nāk siltas naktis un varbūt tomēr tu mani mīli…
* * *
Es zinu, ka tad, ja tu man pienāktu pārāk tuvu, es sadegtu. Jo tavs tuvums manī iekvēlina vēl nezināmu uguni. Šīs liesmas mani silda, sargā. Tikai nedrīkst ļaut tev pienākt par tuvu, jo tad es vairs nespēju valdīt. Es sadegtu… Brīžiem es tavā klātbūtnē jūtos, kā ledus. Es kūstu no taviem pieskārieniem. Tu turi manu roku, bet es nespēju pateikt neko, ne pakustēties, ne runāt, neko…
Bet tu esi turējis tikai manu roku, un nekad vairāk, jo es noteikti izkustu tavos apskāvienos. Bet tu man arī kā vējš, dažreiz karsts, dažreiz salts. Te tu esi, te tevis nav.. Te man tevis vajag, te nē… Tu uzpūt uz oglēm un paceļas liesma…
Un ar mīlestību tam tiešām nav nekāda sakara.. Vienkārši tāda ir vēja daba – neļaut šai liesmai apdzist… Kaut es varētu būt akmens, kam ne silts, ne auksts.
