Stāsts turpinājumos. 1. Šogad Arvīds bija apņēmies laboties – pat kabatas tālrunī savlaicīgi ielicis atgādinājumu par sievas dzimšanas dienu, un nu šis notikums sevi pieteica regulāri.
Stāsts turpinājumos. 1.
Šogad Arvīds bija apņēmies laboties – pat kabatas tālrunī savlaicīgi ielicis atgādinājumu par sievas dzimšanas dienu, un nu šis notikums sevi pieteica regulāri. Nepelnīti šķita Sarmītes aizrādījumi, ka viņš domā tikai un vienīgi par sevi, jo būtībā – tā jau nemaz nebija. Arvīds nepārtraukti domāja par visu ko, un tieši tāpēc kaut kam vienmēr pietrūka laika.
Parasti gan šis aizrādījums tika izteikts tad, kad kalendārā īstajā brīdī palika nepamanīts Sarmītes, Baibas un Ineses vārds vai aizmirstas sievas, meitas un mazmeitas dzimšanas dienas. Bet, ko var darīt, ja Arvīda domas bija pārņemtas ar darbu, mājas celtniecību un vēl tīri sadzīviskām lietām – mašīnu, maziem remontdarbiem dzīvoklī, kura ūdensapgādes un elektrotīklā nemitīgi kaut kas atgadījās.
Laikam jau gadi arī darīja savu – kā nekā pusmūžs pāri. Ja pēc vidējā statistiskā aprēķina vīrieša vidējais dzīves ilgums ir septiņdesmit gadi, viņa piecdesmit – jau krietns pensijas vecums.
Jau pirms nedēļas Sarmīte it kā netieši bija ieminējusies, ka šogad nevēlas rīkot dzimšanas dienas vakariņas radiem un draugiem, bet gan divatā ar vīru bezrūpīgi pasēdēt kādā restorānā – pie garda cepeša, vīna glāzes, jaukas mūzikas un svecēm. Tobrīd Arvīds bija aizņemts ar elektrības rozetes maiņu virtuvē un uz sievas teikto neatbildēja. Vien nodomāja – labi, ka tā.
Kādas dienas vēlāk Sarmīte vēlreiz to it kā starp citu izmeta tad, kad viņš garāžā centās atrast vajadzīgo uzgriezni. Noteicis vien – jā, jā, – viņš bija palīdis zem mašīnas un sievas teikto tā īsti aptvēris vien krietni vēlāk.
Laikam jau tieši tad Arvīds nolēma paša spēkiem sagādāt Sarmītei šo pārsteigumu – neejot uz restorānu, turpat mājās uzklāt svētku galdu. Galu galā – nemaz tik sarežģīti tas nebija. Bez tam – pārsteigums tā būs daudz lielāks nekā vienkāršs restorāna apmeklējums.
Apņemšanās pārauga azartiskā aizrautībā – pierādīt pašam sev, ka viņš to spēj. Prātā visu to apsverot, Arvīds jau izdomāja, ko un kā darīs.
Trešdienas vakarā sveces un dāvana jau bija mājās. Nopirkts jauns kompaktdisks ar romantisku mūziku. Puķu pušķis veikalā pasūtīts. Vien tikai tas cepeša jautājums likās sarežģītāk risināms, un Arvīds vēl īsti nevarēja izlemt – kā būtu labāk: pasūtīt un nopirkt jau gatavu cepeti un tad tikai mājās uzsildīt vai mēģināt cept pašam. Sildīts ir sildīts – ne tā garša, ne aromāts, bet par savu kulināro prasmi viņš daudz nebēdāja – pirms gadiem uz Ziemassvētkiem karpa cepeškrāsnī bija sanākusi labu labā. Pat Sarmīte atzina, ka tik labu neprastu pagatavot.
Šis kompliments lika domāt, ka – vai tad nu tagad netiks galā ar veikalā nopirktu gaļas gabalu… Pārējo gan jau pielāgos sievas vēlmēm. Uzklāt galdu jau nav liela māksla, galvenais ir – to visu savlaicīgi paspēt.
Ar darba kolēģiem jau sarunāts, ka ceturtdien viņš strādās līdz pusdienlaikam, lai uz to laiku, kad kundze nāk mājās, viss jau būtu sagatavots. Vai tiešām vēl kaut kas varētu būs aizmirsts? Ne reizi vien gan dzirdēts sakām – ilgi un labi plānotais reti kad izdodas tā, kā iecerēts. Kā šķiet, šoreiz nudien nav kam noiet greizi.
* * *
Ceturtdienas rīts gan Arvīdam, gan viņa abiem kolēģiem sākās kā ierasts – parastie dzelzceļnieku ikdienas darbi. Jāpavizinās ar drezīnu un jāpārbauda kāds sliežu posms. Vēl pavisam nesen tur viss bija kārtībā, tā kā šoreiz šim darbam vairāk tāda kā apgaitas funkcija.
Nez, vai tāpēc, ka rīts bija visai apmācies un šķita – var arī uzlīt, vai varbūt tāpēc, ka “Arvīda kundzei dzimumdiena svinama” , Modrim azotē atradās maza blašķīte, kuru tad nu uz Sarmītes veselību pienācās iztukšot. Mēriņš, lai arī niecīgs, izrādījās krietni stiprs, un atceļā Arvīdam mēle jau manāmi pinās.
