Novadniece, zinātniece Māra Plotniece atzīst, ka “Dainu” mājas Pededzes pagastā vēl joprojām sauc par savām, lai arī jau daudzus gadus dzīvo un strādā Rīgā.
Novadniece, zinātniece Māra Plotniece atzīst, ka “Dainu” mājas Pededzes pagastā vēl joprojām sauc par savām, lai arī jau daudzus gadus dzīvo un strādā Rīgā. Ziemā vismaz reizi mēnesī, bet pārējos gadalaikos biežāk viņa brauc uz Pededzes pagastu, uz dzimtajām mājām pie tēva.
“Pededzē dzīvo arī mana krustmāte ar bērniem, mammas māsa ar vīru, tur ir jauki kaimiņi. Bet Alūksnē dzīvo māsīca un brālēns ar ģimenēm, tādēļ šī vieta man ir mīļa. Es varu kādu laiku dzīvot un strādāt ārzemēs, tomēr man gribas uz mājām. Diemžēl manā specialitātē Alūksnē darbu neatrast, tādēļ strādāju Rīgā, tomēr, cik vien bieži varu, braucu uz šejieni. Kaimiņš par mums ar dvīņumāsu, kas arī ir ķīmiķe, smejas – kā atbraucam uz Pededzi, tā uzreiz nagus zemē bāžam! Bet man patīk iestādīt kādu puķi, ravēt zemenes vai darīt ko citu – es nevaru bez tā,” atzīst M.Plotniece.
Bērnību viņa ir pavadījusi Pededzes pagasta “Dainās”, kur uzaugusi kopā ar savu dvīņumāsu Aivu, turpat blakus dzīvoja arī brālēns un māsīca. “Četratā bērnība aizritēja jautri. Kā jau lauku bērnus, bērnudārzā mūs nesūtīja, bet lika ravēt, iet ganos un darīt citus darbus. Protams, reizēm nepatika, bet kas jādara – jādara. Pamatizglītību visi ieguvām Mārkalnes astoņgadīgajā skolā. Šogad apritēja 20 gadu, kopš esmu absolvējusi Alūksnes 1.vidusskolu, tagadējo ģimnāziju,” stāsta M.Plotniece.
Zināšanas ķīmijā bija labas
Jautāta, kā radās interese par ķīmiju, M.Plotniece atminas, kā, mācoties 8.klasē, viņu aizsūtīja uz rajona ķīmijas olimpiādi. “Negribēju braukt, jo pašai šķita, ka nezinu šo priekšmetu tik labā līmenī, bet par pārsteigumu sev un skolotājai izcīnīju rajonā 2. vai 3.vietu. Stājoties vidusskolā, bijām dzirdējuši, ka tur mācīties nebūs viegli, it īpaši ķīmiju pie skolotājas Bērziņas. Abas ar māsu aizgājām uz pirmo konsultāciju, un vēl tagad atceros skolotājas teikto pēc tās – ja mēs nebeigšot niekoties un nākšot viņai laiku kavēt, viņa būšot dusmīga. Tas bija mājiens, ka mūsu zināšanas ir pietiekami labas. Tagad esmu pateicīga skolotājai Bērziņai par saistošajām ķīmijas pulciņa nodarbībām un iespēju papildināt ikdienā nepieciešamās sadzīves ķīmijas zināšanas,” atminas M.Plotniece.
Mācoties vidusskolā, abām ar māsu bija iespēja strādāt par ķīmijas laborantēm. Tīrot kabinetu, mazgājot traukus, gatavojot citiem skolēniem laboratorijas darbus, viņas pamazām secināja, ka vēlas studēt ķīmiju. Abas iestājās Latvijas Universitātē Ķīmijas fakultātē. Paralēli studijām veica arī zinātnisko darbu turpat fakultātē, bet, studējot 4.kursā, radās iespēja sākt strādāt Latvijas Organiskās sintēzes institūtā. 1991.gadā, absolvējot augstskolu, studentiem pašiem bija jāmeklē darbavieta, jo bija pirmais gads, kad nenotika valsts sadale. Dvīņumāsām piedāvāja palikt Organiskās sintēzes institūtā.
“Mums bija iespēja strādāt “Grindex” rūpnīcā, bet izvēlējāmies palikt institūtā, jo rūpnīcā zinātnieks savā ziņā tiek ierobežots. Varbūt arī finansiāli sākumā zaudējām, tomēr ieguvām patstāvību, brīvību un iespēju pašām plānot savu darba laiku. Man šī zinātnieka brīvība ir svarīga,” saka M.Plotniece.
Ir prasīga augstskolas pasniedzēja
M.Plotniece atzīst, ka dvīņumāsa Aiva viņai vienmēr ir bijusi ļoti svarīgs cilvēks, ar kuru kopā daudz piedzīvots un paveikts. Tagad viņas abas ir ķīmijas doktores, bet M.Plotniece ar lepnumu uzsver, ka mācību laikā māsai vienmēr bija labākas zināšanas un augstāka vidējā atzīme. Lai arī darbā viņas ir konkurentes, vienmēr priecājas viena par otras panākumiem.
“Esam identiskās dvīnes. Tas, ka abām patīk ķīmija, ir tikai sakritība. Kad iestājāmies augstskolā, tur jokoja, ka nu esot dvīņu uzlidojums, jo gadu pirms mums bija iestājušās dvīņu māsas un gadu pēc mums arī. Līdz 1995.gadam strādājām kopā Organiskās sintēzes institūtā, bet tad izšķīrāmies. Es sāku studēt doktorantūrā Rīgas Tehniskajā universitātē pie profesora Ojāra Neilanda,” stāsta M.Plotniece.
Vēlāk M.Plotniece sāka strādāt universitātē arī par pasniedzēju un dara to joprojām. “Esmu pasniedzēja, kas brīvajā laikā var netraucēti nodarboties ar zinātni, ar ko esmu ļoti apmierināta. Jāatzīst, ka esmu diezgan prasīga pasniedzēja. Māsa jau joko, ka esmu “nagu maucēja” un ka viņa gan negribētu būt mana studente. Bet es uzsveru, ka studentam var piedot visu, ja viņš neslinko un ir gatavs mācīties. Neesmu pasniedzēja, kas semestra beigās pieņem studentu iekavētos darbus, jo ieskaite un laba atzīme pienākas tikai par rūpīgi padarītiem darbiem,” uzsver M.Plotniece.
Lielākie sasniegumi vēl būs
M.Plotniece atzīst, ka lielākie sasniegumi zinātnē viņai ir vēl tikai priekšā. Lai arī jau ir iegūts ķīmijas doktores grāds, pagaidām viņa ir vēl tikai ceļā uz sasniegumiem. “Ja man izdosies atklāt ko tādu, kam būs reāls pielietojums un par ko runās, tas gan būs sasniegums,” saka M.Plotniece.
Šāgada pavasarī viņa bija starp tām Latvijas zinātniecēm, kurām kompānija “L”Oreal” piešķīra Latvijas stipendiju “Sievietēm Zinātnē” pētījumiem un zinātniskajam darbam Latvijā.
“1998.gadā pusgadu stažējos Dānijā, jo saņēmu Dānijas Izglītības ministrijas stipendiju. Esmu stažējusies arī Šveicē un Izraēlā. Un man ir patiess prieks, ka jau otro gadu Latvijā ir šāda stipendija, kas atbalsta zinātnisko darbu tieši Latvijā, lai zinātniekiem nav jābrauc uz ārvalstīm,” saka M.Plotniece.
Ģimenē ir pirmās ķīmiķes
M.Plotniece atzīst, ka neviens cits radinieks ģimenē nav kļuvis par ķīmiķi. Sākumā arī vecāki nav bijuši sajūsmā par meitu izvēli studēt ķīmiju, bet tagad priecājas par viņu panākumiem. “Agrāk un nereti arī tagad uzskata, ka ķīmija ir kaitīga, bet te atļaušos citēt skolotāju Bērziņu – ķīmiju vajag zināt, tad tā nav kaitīga. Tā arī ir, jo – arī ēst un elpot ir kaitīgi, ja neproti to darīt pareizi,” saka M.Plotniece.
Zinātniece norāda, ka Latvijā ir daudz viņas vienaudžu, kas arī ir zinātnieces, bet kā sieviete zinātniece starp vīriešiem viņa nejūtas diskriminēta.
“Latvijā starp manām vienaudzēm sieviešu zinātnieču ir vairāk nekā vīriešu. Pirms 10-15 gadiem valsts zinātnei piešķīra maz līdzekļu, tādēļ var saprast vīriešus – ja ir ģimene, kas jāapgādā, ar zinātnieka algu būtu grūti iztikt, bet ģimenei nevajadzētu ciest. Tomēr, ja vēlies nodarboties ar pētniecisko darbu, tam ir jāpievēršas laikus, nevis jau pēc 30 gadiem. Ir jāizvirza prioritāte – personīgā dzīve vai darbs zinātnē, jo nav daudz sieviešu, kas to ir spējušas sekmīgi apvienot. Es vienkārši izvēlējos darīt to, kas mani interesē, un neuzskatu, ka būtu jebko upurējusi savam darbam,” stāsta M.Plotniece.
Vienmēr pabeidz iesākto
M.Plotniece ir neatlaidīga un mērķtiecīga, jo vienmēr cenšas sasniegt iecerēto. Viņa ir pateicīga saviem vecākiem, kas iemācīja, ka jebkurš darbs, ko iesāc darīt, ir jāpaveic labi – vienalga, patīk tev tas vai ne – lai pēc tam vari priecāties par sava darba panākumiem.
“Arī pētnieciskais darbs manī ir attīstījis pacietību paveikt iesākto līdz galam. Piemēram, doktora disertāciju izstrādāju par fullerēna atvasinājumiem. Sākumā nācās saskarties ar neparedzētām grūtībām, jo savienojums nepakļāvās daudzām vispārīgās ķīmijas likumsakarībām. Lai arī bija grūti, man izdevās veikt jaunu fullerēna atvasinājumu sintēzi, izdarīt secinājumus par to ķīmiskajām īpašībām un paveikto apkopot disertācijā. Pēc disertācijas aizstāvēšanas tēma kādu brīdi netika turpināta, jo nebija pārliecības, ka Latvijā vēl kādu, izņemot mani, tā varētu interesēt. Bet, kad šāgada sākumā fiziķi no Latvijas izteica vēlēšanos pētīt manus sintezētos savienojumus kā potenciālus materiālus elektronikai, pašai bija liels prieks, ka tas, kas kādreiz šķita neperspektīvs, sāk attīstīties tālāk,” atminas M.Plotniece.
Citos cilvēkos viņa augstu vērtē patiesu uzticību un spēju sniegt palīdzību jebkurā brīdī. “Cilvēkos man nepatīk paviršība un neizlēmība, bet spēja uzsākto paveikt labi,” saka M.Plotniece.
Ir 4000 telekaršu kolekcija
M.Plotniece atzīst, ka vaļaspriekiem diemžēl atliek arvien mazāk laika. Brīvajā laikā viņa labprāt ada – jau kopš bērnības, arī lasa grāmatas, prot labi šūt un veidot piegrieztnes. Abas ar māsu labprāt apmeklē Rīgā teātra izrādes. “Vidusskolas gados kopā ar vienaudžiem apmeklēju radiopulciņu, augstskolas laikā čakli spēlēju rokasbumbu – mums kursā bija pat sava komanda. Īpašu sasniegumu komandai nebija, bet kā labākā vārtsardze es reiz pat balvu saņēmu,” viņa atminas.
Abām ar dvīņumāsu viņām ir liela telekaršu kolekcija – aptuveni 4000 eksemplāru no dažādām valstīm. “Kad Latvijā parādījās pirmās telekartes, radās interese sākt kolekcionēt, jo tas bija kaut kas jauns. Vairāk gan ar to nodarbojās māsa – es biju atbalsta grupa un galvenā kolekcijas kārtotāja. Nu gan vairs neatliek laika, lai rūpīgi gādātu par kolekcijas papildināšanu. Toties kursabiedrenes meita tagad tam ir pievērsusies,” klāsta M.Plotniece.
