Sabiedrībā valda uzskats – ja cilvēkam ir darbs, tad viņa ģimenē valda pārticība, saticība un labklājība, bērni var skoloties, nebaidoties, ka kāds no skolasbiedriem nosauks viņus par nabagiem.
Sabiedrībā valda uzskats – ja cilvēkam ir darbs, tad viņa ģimenē valda pārticība, saticība un labklājība, bērni var skoloties, nebaidoties, ka kāds no skolasbiedriem nosauks viņus par nabagiem. Bet vai tā ir?
Par nelaimīgiem valsts politikas un tās labklājības programmas upuriem uzskata pensionārus un bezdarbniekus.
Daudzi nepiekritīs, bet šobrīd pensionārs ir stabilāk un regulārāk nodrošināts ar iztikas līdzekļiem nekā strādājošais. Vecam cilvēkam maksā stingri noteiktu naudas summu katru mēnesi. Protams, šī nauda daudziem nenodrošina visas vajadzības. Jāpērk daudzi medikamenti, jāapmeklē ārsti, tāpat kā visiem, jāiegādājas pārtika un jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem. Tomēr šī pensija – vidēji 60 – latu ir vienas personas iztikai. Nenoliedzami, ir arī ģimenes, kur vecmāmiņas vai vectētiņa pensija ir vienīgais ienākums četriem vai pieciem cilvēkiem.
Tomēr. Ģimenēs, pat ar vienu bērnu, nemaz nerunājot par daudzbērnu, bieži vien uz visiem saņem ne vairāk par 100 latiem. Kā piemēru minēsim Andas ģimeni, piebildīsim, ka viņas laulātais draugs dzīvo šķirti.
Anda strādā divās maiņās. Bieši vien naktīs, pat līdz desmit naktīm mēnesī. Par tām maksā nedaudz vairāk nekā par darbu dienā, tādēļ sieviete izmanto iespēju.
“Naktsmaiņu sarunāt grūti, pārsvarā tad jāstrādā diennakti vai pat 36 stundas, jo arī citi darbinieki vēlas vairāk nopelnīt. Slodze ir milzīga – nogurstu gan fiziski, gan psiholoģiski,” stāsta Anda.
Par darbu, kurā Anda pavada lielāko daļu laika, viņa saņem apmēram 70 latu. Kad sieviete strādā vakaros un naktīs, par viņas diviem bērniem rūpējas vecmāmiņa.
“Par šo naudu man jāpabaro četri cilvēki – mamma taču skatās bērnus, un nevaru prasīt viņai naudu par ēšanu. Jāsedz komunālie maksājumi, bērnudārzs, un tagad, sākoties skolai, vecākajam puikam jāiegādājas viss nepieciešamais,” skaidro Anda. “Ar vīru izšķīros, jo viņš nestrādāja, labprāt iedzēra. Neizturēju, nespēju taču apkopt un barot četrus cilvēkus, turklāt strādāt ilgas stundas algotā darbā. Varbūt, ja viņš tikai dzertu un būtu labs tēvs un vīrs, ciestu, bet vīrs pārmeta, ka es naktīs nestrādāju, bet vazājos apkārt, lamājās. Tāpēc ar bērniem aizgāju pie mammas,” stāsta Anda.
Kad viņa pārcēlās pie mammas, sākumā likās, ka naudas ir kļuvis vairāk. Viņa, būdama apzinīga, samaksāja pat daļu parāda par apkuri dzīvoklī, kur palika vīrs. Norēķinājās par tālruni. Pēc ilgiem gadiem atļāvās nopirkt sev jaunus svārkus veikalā, nevis “humpalās”.
Diemžēl viņa bija spiesta atzīt, ka pēdējos gadus ir dzīvojuši pusbadā un, sākot pirkt kvalitatīvāku un nedaudz daudzveidīgāku pārtiku bērniem, naudas trūkst.
“Pavasarī devos uz domes sociālās palīdzības departamentu, cerēju, ka varēšu palīdzēt mammai segt apkures maksājumus. Diemžēl pēc valsts likuma es nemaz neatbilstu maznodrošinātās personas statusam, jo uz katru manu ģimenes locekli, pieskaitot bērnu pabalstus, sanāk vairāk nekā 21 lats,” sūrojas Anda. “Es saprotu, ka citiem ir vēl grūtāk, bet saprotiet arī mani – es savu dienišķo maizi nopelnu ar smagu darbu, saņemot nedaudz vairāk par valsts noteikto minimālo algu. Un tas ir mazāk nekā Latvijas arodbiedrību noteiktais minimālās iztikas “grozs” vienai personai”. Sociālo palīdzību Andai atteica arī tāpēc, ka palīdzību prasīja dzīvokļa parādu segšanai, kurā viņa ar bērniem nav pierakstīta.
Anda saprot, ka pensionāri un arī bezdarbnieki ir pelnījuši pensijas un pabalstus, bet sirdī viņai krājas rūgtums par valdošo netaisnību un nabadzību.
“Kāpēc valsts nespēj nodrošināt speciālistus, kas strādā valsts resora iestādē ar cilvēka cieņu nepazemojošu atalgojumu? Vai tiešām, lai nopelnītu naudu bērnu skološanai, man jābrauc strādāt uz ārzemēm vai arī jāpelna ar savu miesu?”
Ja Anda izvēlēsies strādāt gadu ārzemēs, tāds piedāvājums viņai ir bijis, tad tajā laikā būs liegta iespēja tikties ar bērniem. Un arī jāvienojas ar vecmāmiņu, lai pieskata, apkopj un baro puikas, piekrītot, ka visiem jāpaēd par viņas pensiju un mazbērnu pabalstiem.
“Nespēju es viņus atstāt! Kādreiz nevarēju saprast sievietes, kas izvēlas vieglāko atrisinājumu – pašnāvību. Tagad es viņas saprotu un zinu – ja neticētu Dievam, izvēlētos tieši tādu atrisinājumu,” drūmi pareģo Anda. Lai valdība nebrīnās, ka izmirst ne tikai slimie un vecie. Arī jauni un spēcīgi cilvēki nožēlojamas eksistences vietā labāk izvēlēsies nāvi.”
