Septembris ir dzejas mēnesis. Kā ik katru gadu tiek rīkotas Dzejas dienas un Latviju piepilda radoša gaisotne. Lai gan Alūksnē šobrīd netiek rīkoti īpaši pasākumi, arī te ir cilvēki, kuru dzīvē dzejai ir liela loma.
Septembris ir dzejas mēnesis. Kā ik katru gadu tiek rīkotas Dzejas dienas un Latviju piepilda radoša gaisotne. Lai gan Alūksnē šobrīd netiek rīkoti īpaši pasākumi, arī te ir cilvēki, kuru dzīvē dzejai ir liela loma.
Nozīmīga dzeja ir arī sešpadsmit gadus vecajai Elīnai Apinei, kas brīvajos brīžos labprāt aizraujas ar dzejas rakstīšanu. Dzejas lasīšana viņai kļuvusi par īpašu relaksācijas veidu, savukārt tās rakstīšana – par iespēju savdabīgā veidā izteikt savas domas un emocijas.
Piesaista dažādība un standartu trūkums
Iemesls, kāpēc Elīnu no visiem literārajiem žanriem saista tieši dzeja, ir tās formas un satura daudzveidības iespējas.
“Ja prozā savu domu vajag ietvert pabeigtos teikumos, kas sakārtoti noteiktā secībā, tad dzejai šādu standartu nav – autors var atkāpties no visiem pareizrakstības likumiem un pats izvēlēties, kā sakārtot vārdus un frāzes, kur lietot vai nelietot mazos, lielos burtus un dažādas pieturzīmes,” saka Elīna.
Simpātiska dzeja viņai liekas arī tādēļ, ka tajā savas domas un emocijas ir iespējams izteikt pietiekami īsi un lakoniski, turklāt dažreiz pat pietiekot ar pāris rindiņām, lai taptu literārs darbs ar savu domu un nozīmi.
“Rakstot garos stāstus, ir grūti nenovirzīties no galvenās domas, tāpēc bieži tajos tiek iekļautas tādas lietas, kas lasītāju novirza no darba pamatidejas. Šajā ziņā dzeja ir ideāls variants, lai pateiktu savu domu pēc iespējas skaidrāk, atklājot tikai pašu svarīgāko,” uzskata Elīna.
Lai gan sarunās ar cilvēkiem Elīnai ne vienmēr izdodas būt lakoniskai, par trūkumu viņa to neuzskata. “Ir reizes, kad cenšos tiešām būt ļoti konkrēta, taču bieži gadās brīži, kad tas nemaz nav nepieciešams un man gribas izplūst pavisam garos stāstījumos, kuriem grūti izsekot līdzi,” viņa atzīst.
Starp nopietnību un bērnišķību
Elīnas aizraušanās ar dzeju veidojusies laika gaitā, tāpēc viņa neatceras ne savu pirmo izlasīto dzejas grāmatu, ne pašas uzrakstīto dzejoli, taču atmiņā palikusi pirmā publikācija tajā laikā bērnu un jauniešu žurnālā “Spicā”.
Tobrīd viņa mācījusies kādā no pamatskolas pirmajām klasēm un ar dzejoļu rakstīšanu aizrāvusies pavisam nedaudz. Žurnāla veidotāji aicinājuši mazos dzejniekus iesūtīt savus darbus, un, pēc mammas iniciatīvas, Elīnu aizsūtījusi arī vienu savu dzejoli.
“Šis dzejolis man vairs nav saglabājies, taču atceros, ka tajā bija rakstīts par darbu un manam vecumam tas bija pārāk nopietns. Dzejolis kļuva par manu pirmo publikāciju, kas deva stimulu turpināt iesākto un vairāk veltīt uzmanību dzejas rakstīšanai,” viņa saka.
Lai gan sākumā Elīnas dzejoļi vairāk bijuši ar atskaņām, viņa atzīst, ka tagad dzejoļu forma kļuvusi daudzveidīga. Dažādas ir arī tajos aprakstītās tēmas un sākotnējā nopietnība šobrīd mijas pat ar izteiktu bērnišķīgumu.
“Es pati esmu daudzveidīga, turklāt manas domas mainās neiedomājamā ātrumā. Tāpēc arī mani dzejoļi ir ļoti dažādi,” viņa saka.
Elīna stāsta, ka sava specifika ir arī viņas dzejā. Pati gan viņa to nebija ievērojusi, kamēr mamma kā pastāvīgā Elīnas darbu kritiķe atzinusi, ka, lai par kādu tēmu būtu dzejolis, tam vienmēr būs zināma deva pozitīvisma.
“Pozitīvisms ir starp manu dzejoļu raksturīgākajām pazīmēm, taču vēl viena īpatnība ir to pabeigtība. Ir autori, kuri dzejoļos domu neizsaka līdz galam, taču es tajos cenšos neatstāt neko nepateiktu ,” par savām radošajām izpausmēm spriež pati Elīna.
Viņa gan stāsta, ka šobrīd radošajā darbībā iestājies neliels klusuma brīdis. “Šādi bezdarbības periodi uznāk palaikam, jo dzejoļu rakstīšanai tomēr nepieciešams noskaņojums un vēlme to darīt, taču tad, kad tā saucamā iedvesma atgriežas, es rakstu ļoti daudz,” saka jaunā dzejniece.
No kritikas nebaidās
Kā ikvienam radošajam māksliniekam, arī Elīnai ir savi kritiķi, kas objektīvi cenšas novērtēt viņas veikumu. Viņa stāsta, ka visbiežāk dzejoļi tiek prezentēti ģimenei un tuvākajiem draugiem, taču daži dzejoļi tiek publicēti arī skolas avīzē.
“Mani lielākie kritiķi ir ģimene un draugi, kuru teiktajā es arī ieklausos,” saka Elīna. Lai gan kritika ir gan pozitīva, gan negatīva, ir reizes, kad pēc citu domu uzklausīšanas vairs negribas neko darīt. Tiesa gan, ar laiku šīs sajūtas pāriet un dzejoļu rakstīšanas process atsākas ar jaunu sparu.
Lai gan par šo Elīnas aizraušanos zinājuši arī viņas klasesbiedri, viņu attieksme bijusi neitrāla un vērtējums vai kritika no vienaudžu puses nav saņemts. “Bijušie klasesbiedri manu aizraušanos ar dzejoļu rakstīšanu uztvēra kā vienu no manām daudzajām interesēm, tāpēc arī attieksme pret maniem dzejoļiem nebija ne pozitīva, ne negatīva,” skaidro Elīna.
Tagad ir sācies jaunais mācību gads un Elīnai, uzsākot mācības Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijas 10.klasē, ir parādījušies jauni klasesbiedri, kas vēl nezina par Elīnas aizraušanos. Viņa arī nav no tiem cilvēkiem, kas lielās ar paveikto un gaida atzinību vai uzslavas.
Dzeju sasaista ar citām nodarbēm
Elīna atzīst, ka dzejai nav noteicošā loma viņas kā personības izveidē, jo, būdama daudzpusīgs cilvēks, viņa cenšas nodarboties arī ar citām radošajām izpausmēm.
“Esmu dziedājusi korī, spēlējusi klavieres, gājusi uz dažādiem teātra pulciņiem, dejojusi sporta un tautiskās dejas, kā arī vienu gadu pat apmeklējusi mākslas skolu, tāpēc novērtēt dzejas nozīmi visā šajā klāstā ir grūti,” saka Elīna.
Arī dzejas rakstīšana ieguvusi savu labumu no šo daudzpusīgo aktivitāšu klāsta – dažādota emociju gamma, kā arī gūtas iemaņas improvizācijas mākslā, kas sevišķi svarīga ir dzejoļu radīšanas procesā.
“Viss, kas tiek darīts, noved pie kaut kāda kopīga rezultāta, tāpēc var teikt, ka manā dzejā netiešā veidā atspoguļojas citās jomās gūtās iemaņas un otrādi,” uzskata Elīna.
Dzeja palīdz izsekot laikam
Lai gan dzejai katrā laikā ir bijusi sava nozīme un vērtība, Elīna uzskata, ka tagad jauniešiem ir nepareizs priekšstats par dzeju. Lielākajai daļai dzejas iepazīšanas aprobežojas ar mācību programmā ietverto obligāto literatūru, tāpēc dzeja tiek uztverta kā vecmodīgs elements.
“Ja palasa jauno dzejnieku darbus, tad var pārliecināties, ka dzeja ir gājusi līdzi laikam un tā var būt interesanta kā jauniešiem, tā arī citu paaudžu pārstāvjiem.”
Viņasprāt, dzeja kļuvusi tik daudzveidīga un neparedzama, ka pat to autoriem nav izteikti kopēju pazīmju, kā tas bijis citos laikos vai kā tas šobrīd ir noteiktu profesiju aprindās.
Šo izteikumu viņa attiecina arī uz sevi, stāstot par krāsainajiem un tumšajiem periodiem viņas dzīvē, kā arī nemitīgajām pārmaiņām, kas visas tiek atspoguļotas dzejā, neļaujot pašai sevi identificēt ar kaut ko vienu.
“Visi mani dzejoļi ir sarakstīti vienā kladē, tāpēc palaikam man ir iespēja pārlasīt iepriekš rakstīto. Tādos brīžos ir ļoti interesanti vērot pārmaiņas gan dzejoļu tehnikā, gan to saturā, kas mainījies līdz ar pārmaiņām, liekot atskārst, ka viss mainās,” saka Elīna.
