Pirms devāmies ceļojumā pa Kurzemi, izveidojot maršrutu un sastādot interesantāko apmeklējamo vietu sarakstu, ievērojām reklāmu par 2003.gadā dibināto dabas parku “Pape”.
Pirms devāmies ceļojumā pa Kurzemi, izveidojot maršrutu un sastādot interesantāko apmeklējamo vietu sarakstu, ievērojām reklāmu par 2003.gadā dibināto dabas parku “Pape”.
“Šis parks aizņem 51 777 hektārus, tā teritorijā atrodas unikālas dabas ekosistēmas, skaistas ainavas un apskates vietas,”tā teikts bukletā. Vēl daudz tiek rakstīts un runāts arī par to, ka šajā rajonā ornitologiem ir paradīze izpētes darbiem, jo starp Papes ezeru un jūru ir viena no lielākajām putnu migrācijas vietām Latvijā, šeit atrodas Baltās – Baltijas jūras putnu ceļš.
Putnu ceļi mums ir nezināmi, neizprotami un neizdibināmi tāli, tāpēc pieķērāmies vienam teikumam, kurš diezgan kautrīgi vēstīja, ka ir izveidota dabas taka apkārt ezeram, ko var veikt kājām vai ar velosipēdiem.
Vai esat stabili braucēji?
Izmetuši līkločus pa Kurzemi, ceturtajā dienā nonācām Papē. Ar Pasaules Dabas fonda atbalstu izveidota ne tikai mūs interesējošā dabas taka, bet arī “Dabas māja”, kurā atrodas pastāvīga ekspozīcija par dabas procesiem, Papes ezera apkārtni un putniem, kā arī viss informatīvais materiāls par mūs interesējošo velotaku.
Tikko esam paziņojuši, ka gribam doties šai braucienā, “Dabas mājas” saimnieks kļuva aizdomīgi nemierīgs…”Vai jūs tiešām gribat braukt?”, “Es jums neieteiktu”, “Vai jūs esat tādi stabili braucēji?”šo jautājumu uzdodams, jūtu – skatās uz mani… Nu, vecīt, es jau neesmu nemaz tik vārga, kā tev šķiet, domāju, bet jautāju pretī pavisam ko citu: “Vai tad no turienes kāds nav atgriezies?”
Izrādās, ir bijis visādi šovasar – gan braukts meklēt pazudušos velotūristus, gan paši no pusceļa atgriezušies… Laikam jau par galīgi bezcerīgu gadījumu mēs visi trīs kopā viņa acīs īsti neizskatījāmies, jo mums tika iedota karte, kā arī avārijas telefona numurs un novēlēts dievpalīgs. Tas viss tikai uzsita adrenalīna līmeni un interesi sakāpināja!
Andris, tā sauc šo jauko vīrieti, mums, protams, izskaidroja arī īsto bažu iemeslu, proti, naudas līdzekļu trūkuma dēļ taka netiek pienācīgi uzturēta, šogad pie tās nekas nav darīts, sapratām, ka arī ar norādēm var gadīties ķibeles…
Pēc kartes – drīzāk to varētu nosaukt par situācijas plānu – maršruta garums 26 kilometri. Pārģērbāmies un – aiziet!
Četri kilometri pa normālu lauku ceļu un pirmais apskates objekts – putnu novērošanas tornis. Jāatzīst, ka šī bija vienīgā vieta, kur redzējām nedaudz ūdens no 80 procentiem aizaugušā, pārpurvotā Papes ezera, jo visur, kur taka pienāca kaut cik tuvāk ezeram, skatam pavērās tikai niedres… Saskaitījām sešus putnus: vienā ūdens lāmiņā graciozi peldēja baltā paugurknābja gulbju mamma ar saviem trīs pusaugu pelēcīšiem – gulbīšiem, lielais ķīris klaigāja virs putnu torņa, bet sesto – mazo lēkātāju niedrēs īsti neatpazinām (lai mums piedod dabas draugi – ornitologi).
Nākamie objekti – Paurupe, Līgupe, mitras pļavas – runāja paši par sevi, taču tiem garām vai šķērsām tikām, braucot pa ganību ceļiem, kas reizē ir arī velotaka. Te tad notika, pareizāk – varēja būt, bet nebija – pirmais “action”. Proti, šķērsojot ganības, pašiem jāatver un no otras puses jāaizver ikviens nožogojums – visbiežāk – dzeloņdrāšu stieple, lai lopi neaizklīstu tālēs zilajās. Ievadinstrukcijas laikā pat iedomājāmies pajautāt arī par suņiem (ir gadījies citos braucienos), mums tika droši apgalvots, ka šai teritorijā ir tikai mazi vaukšķi, kuri rej, bet nekož, vārdu sakot, nekā bīstama! Taču… izrādās ka, gads tomēr ir pietiekošs laika posms, lai situācija jau būtu mainījusies, lai saimnieki līdzās vaukšķētājam būtu paspējuši iegādāties un izaudzināt kārtīgus savu īpašumu sargus, piemēram, vācu aitu suņa personā… un vienkārši piemirstu izstāstīt savam Rembo, Zorro, Argo un tā tālāk, ka tie svešie divkājaiņi, kas aiztiek žogus un brauc ar riteņiem, ir labie… Viss beidzās, tikko iesācies, jo mums pie rokas vienmēr ir baloniņš ar gāzi pret suņiem, un, paldies Dievam, uzbrucējs sāka riet jau krietnu gabalu pirms uzbrukuma. Kad nonācām pie savvaļas zirgiem gida Denisa pavadībā, suņi jau bija aizmirsušies…
Skaisti… Brīvības, dailes un spēka apvienojums… 18 brīnišķīgi zirgi ļāva pieiet pavisam tuvu un nejutās traucēti. Lūk, tie ir dzīvnieki, uz kuriem varētu stundām skatīties… Tā gribējās pieiet tuvāk, paglaudīt krēpes, pataustīt spalvaino purniņu, bet nedrīkst, jo savvaļas dzīvnieks ir neprognozējams…
Pa ceļiem un bezceļiem
Taka sauca! Devāmies tālāk. Sākās bezceļš cauri ganībām, kur nu jau ķēdēs piesieti govslopi (arī iespaidīgi melnspalvaini stiprā dzimuma pārstāvji) ar zināmu vienaldzību noskatījās uz viņu iztikas minimuma lauku šķērsotājiem. Kad viens melnais ragainis izdvesa ne visai draudzīgu māvienu, kājas sāka mīt pedāļus astronomiskā ātrumā, jo acis bija pamanījušas, ka ķēde bija pietiekami gara… Ekstrēmi ātrs brauciens pāri grambām, izciļņiem, zāļu kumšķiem un kurmju rakumiem, un ne tikai, kā izrādījās vēlāk… Sākās krūmi, traktoru ceļi, lai pārbrauktu līdz ceļgaliem dziļumā izdangātu grāvi, nācās pirmoreiz nokāpt no velosipēdiem un tikt pāri, gandrīz vai nesot savu metāla draugu…
Šķilu liepa no deviņām itin sprauni saaugušām atvasēm, tad patīkami viegls meža ceļa posms, tiesa gan, ar knišļiem, dunduriem un nātrēm piesātināts, līdz Ezerskolas liepai un upurakmenim. Šis akmens esot trešais enerģētiski spēcīgākais Latvijā, jo zem tā krustojas deviņas āderes. Bijām nobraukuši aptuveni 15 kilometrus, un tieši šeit parādījās manu vīriešu vienotība visai nežēlīgā veidā: uz dēla priekšlikumu upurēt mammu, lai tā taka ātrāk būtu galā, tēvs atbildēja, ka ideja esot tiešām laba! Mana mātes un sievas mīlestība ir pašaizliedzīgi bezgalīga – es brīvprātīgi nogūlos uz akmens… (Pirmkārt, brītiņu atpūtos horizontālā stāvoklī, otrkārt, neaizmirstiet, ka akmens ir enerģētiski uzlādēts).
Upurēšanas akts izrādījās bijis visai veltīgs, jo, nākamo ceļa posmu par pavieglu nosaucot, būtu spēcīgi melots! Triju ceļu krustojumā mežā izdevās ieraudzīt gandrīz nemanāmu ceļa norādi, ieaugušu kazeņu krūmā… Tas labi, bet ceļš veda ārā no meža cauri visai gara auguma nezināmas izcelsmes un sugas nezālēm aizaugušām sumbru un tauru ganībām. Viens no diviem – vai nu tās ganības ir tik lielas, ka ragulopi nespēj apgūt šos plašumus, vai arī to ragaiņu ir dikti maz. Braucot pa šīm ganībām, negribēju redzēt ne sumbrus, ne taurus, vien ātrāk izbraukt cauri, neviena nemanītiem, jo šeit es tiešām neredzēju iespēju, ātri minot pedāļus, aizbēgt no dusmīga lopa.
Atradām nākamo norādi un atpūtas vietu (tādas te izbūvētas ik pēc četriem pieciem kilometriem), kas liecināja, ka ganības bijām šķērsojuši un izdarījuši to pareizi! Priekšā pārpurvojies melnalkšņu mežs, lai tam izbrauktu cauri, nepieciešams diezgan tehniski pārvaldīt riteņbraukšanas mākslu. Te mums lieti noderēja dažādās sacensībās gūtā pieredze. Šajā apmēram 5,5 kilometrus garajā posmā – jau iepriekš pieminētā Andra vārdiem runājot – mazāk stabiliem braucējiem patiešām nāktos grūti…
Lepojas, ka ir spēcīgi
Purvainais posms beidzies, apskatījām pļavā sagatavotos niedru statiņu krājumus (tātad ezers kaut kur tuvumā), tie droši vien domāti jumtiem, un sākām ekstrēmo smilšu posmu. Riepas stiga sausās smiltīs, un, pat pielietojot visas zobratu pārnesumu pārslēgšanas plašās iespējas, tomēr no velosipēda vismaz pāris reizes nācās nokāpt.
Es lepojos ar saviem zēniem, jo viņi, pirmkārt, ir spēcīgi, kā jau vīriešiem nākas būt (smilšainajā posmā bija brīži, kad viņu muguras vīdēja krietnu gabalu priekšā), otrkārt, viņi ir mīļi, rūpējas un jūt atbildību par nedaudz – nu negribas teikt šo vārdu – vājāko posmu (pamanījuši, ka mamma atpaliek, apstājas un sagaida, un vēl pat uzmundrina).
Nu jau jūtams dzestrais jūras gaiss, tas liecināja, ka bijām iebraukuši pašaurā joslā starp Papes ezeru un Baltijas jūru – pēc papīriem jābūt finišam, bet kas tev deva, takas galu nemaz nemana! Kārtīgs 6 kilometru sprints pa civilizētu baltās segas ceļu, un atkal redzējām “Dabas māju”. Žēl gan, ka nesastapām Andri… Taku mums bija izdevies veikt samērā ātri, bija pagājis nedaudz vairāk par trim stundām.
Visiem iesakām: brauciet uz Papi un ņemiet līdzi velosipēdus!
