1. Visai bieži autobuss ir tā vieta, kur, apstākļu satuvināti, tuvāki un tālāki paziņas viens otram uztic kādu stāstu.
1.
Visai bieži autobuss ir tā vieta, kur, apstākļu satuvināti, tuvāki un tālāki paziņas viens otram uztic kādu stāstu. Varbūt to rosina pa dienu uzkrātie iespaidi, varbūt vienkārši vēlme ar kādu parunāties un uzticēties. Bet varbūt vajadzība kopīgi pasmieties.
Krēslainā pustumsa un apkārt snaudošie pasažieri arī man rosināja miegainu noskaņojumu, bet, lai kā centos, tā īsti iemigt man neizdevās. Aiz muguras sēdošās divas draudzenes (tā ap gadiem četrdesmit) sparīgi ieturēja vēlīnu azaidu, čaukstinot staniola papīrus, neuzmanīgi izšļācot minerālūdeni, kaut ko nokritušu meklējot pa grīdu, nevarot vien ērti iekārtoties sēdvietā. Pēc smaržas sajutu arī vīna pudeles klātbūtni.
Brīdī, kad jau likās – nu pierimušas arī viņas, viena spalgi iesmējās: – Bet es tev neizstāstīju pašu galveno! Es taču ar Rafiņu satikos! Baigais humors!
– Tu taču teici – nekad! – un – pasargdievs!
– Jā, teicu jau gan, bet.. Vai gan tādai aplidošanai un pielūgsmei ilgi var turēties pretim? Pati zini – divus mēnešus viņš man trīs reizes dienā zvanīja, sūtīja sasmaržotas vēstules uz krāsainiem vēstuļpapīriem. Ha, aizvēsturisko laiku romantiķis! Un tad vēl tās neskaitāmās dziesmas radio apsveikumu koncertos! Cik daudz tu zini tādus vīriešus, kas tik ļoti censtos iekarot kādas sievietes simpātijas un TIK ilgi? Cits jau sen būtu atmetis ar roku un meties citā virzienā, bet Rafiņš…
– Bet tu taču teici, ka esot viņam skaidri likusi saprast, ka tev viņš nepatīk. Atceros, pati sūkstījies: tanī vakarā, kad viņš tevī ieskatījies, tev esot bijusi akūta vīriešu nepietiekamība organismā un bijis vienalga – cik izskatīgs no ģīmja un stalts no auguma.
– Jā, jau jā – bija, bija… Bet, ja tev tā katru dienu zvanītu ausīs – “tu – mana princese, tu – mana laumiņa, tu – mana sapņu dieviete” gan jau tu arī noteikti piekristu ar viņu satikties vēlreiz. Nebija jau toreiz nemaz tik traki – jautrs un omulīgs vīrietis. Vairāk tāpat tur neviena brīva nebija, bet šis kā pie medus poda pielipa. Biju izsmējusies un izdancināta kā neviena.
– Bet tu taču žēlojies – pārāk mazs, pārāk apaļš, pārāk ruds un pārāk prasts! Kas tad nu mainījās?
– Laikam jau pie tā visa pieradu. Pati nesaprotu. Tu taču zini, ka man vienmēr patikuši tumsnēji atlēti. Nu kaut kā tie izmēri vairs nelikās tik nepieņemami. Vispār jau neko nopietnu nedomāju ar viņu uzsākt – vien kādu vakaru vēl pavadīt tikpat jautri kā to – pirms diviem mēnešiem. Bet sanāca… Ak vai… Labi, klausies! Tu smiesies, līdz zemei locīdamās!!
Kādu brīdi saruna drusku pieklusa līdz čukstiem, jo laikam jau stāstītāja attapa, ka ir intīmas lietas, par kurām svešām ausīm nebūtu jādzird…
Un tomēr – cauri smiekliem līdz manim izlauzās vispirms atsevišķas frāzes, un pēc īsa laiciņa balsis jau bija ieguvušas visai skaļas sarunas formu.
