Amerikāņu zinātnieki šovasar Kalifornijas ziemeļos, Sekvoju nacionālajā parkā, atklājuši trīs sekvoju ģints kokus, kas saskaņā ar provizoriskiem mērījumiem uzskatāmi par šobrīd augstākajiem pasaulē, paziņojušas ASV Mežu dienesta amatpersonas.
Amerikāņu zinātnieki šovasar Kalifornijas ziemeļos, Sekvoju nacionālajā parkā, atklājuši trīs sekvoju ģints kokus, kas saskaņā ar provizoriskiem mērījumiem uzskatāmi par šobrīd augstākajiem pasaulē, paziņojušas ASV Mežu dienesta amatpersonas.
Garākais ir 115,2 metrus augsts un jau nosaukts sengrieķu titāna vārdā par Hiperionu. Šis un vēl divi koki, kam doti vārdi Hēlijs un Ikars, garumā pārsniedz augstāko līdz šim pasaulē zināmo koku – turpat Kalifornijā augošo sekvoju, kas pazīstama kā Stratosfēras milzis un pēc jaunākajiem mērījumiem ir 113 metrus augsta.
Šāds atradums ir pārsteidzošs, ņemot vērā, ka senās sekvoju audzes savulaik izcirstas par 90 procentiem. Interesanti, ka šis parka nostūris pievienots pārējai teritorijai tikai pirms nepilniem trīsdesmit gadiem pēc intensīva vietējo vides aizstāvju spiediena. “Tas ir pavisam netālu no agrākajām kailcirtes vietām,” piebildis Kohs.
Koku garums noteikts ar lāzerierīci, tomēr vēl būs nepieciešami papildu mērījumi, lai apstiprinātu šo atklājumu. Kā pastāstījis Kriss Etkinss, kas 2000.gadā atrada Stratosfēras milzi, Hiperions drīzumā tiks pārmērīts vai nu ar lāzeru, vai “ruletes nomešanu” – metodi, kurā mērītājam jāuzkāpj līdz galotnei un jānolaiž lejā mērlente. Lai ierakstītu jauno atklājumu Ginesa rekordu grāmatā, būs vajadzīgas vēl vairākas nedēļas.
Kopumā pētnieki šai apvidū atraduši 135 sekvojas, kuru garums pārsniedz 100 metrus, Jaunatrastie koki aug biezos valsts aizsargātos mežos, ne pārāk tālu no Jurīkas pilsētas Klusā okeāna piekrastē, bet precīzu vietu amatpersonas nenorāda un acīmredzot arī nenorādīs. Tam ir pamatots iemesls, jo vairākiem kokiem, kas savulaik atzīti par garākajiem, vecākajiem vai citādā ziņā izciliem, radušās problēmas ziņkārīgo apmeklētāju dēļ.
Interesentiem arī nav lielu izredžu šos kokus atrast saviem spēkiem, jo tie aug grūti pieejamās vietās. Koku mērīšana šādā apvidū “nav nekāda izprieca”. To var samērot ar Everesta iekarošanu – nesot mērierīces statīvu, jārāpjas stāvās nogāzēs, jāspraucas cauri biezam pamežam un jākāpj pāri milzīgiem kritušu koku stumbriem, viņš piebildis.
