Bijušo Volfu dzimtas muižu Ziemeros nav grūti atrast. 18.gadsimta beigās klasicisma stilā celtā kungu māja redzama starp simtgadīgiem kokiem apdzīvotās vietas centrā.
Bijušo Volfu dzimtas muižu Ziemeros nav grūti atrast. 18.gadsimta beigās klasicisma stilā celtā kungu māja redzama starp simtgadīgiem kokiem apdzīvotās vietas centrā.
Tiesa, divstāvu ēka ar trīsstūrveida frontonu centrālajā daļā un attālāk stāvošām noplukušām celtnēm tai apkārt rada pamestības sajūtu. Suņa rejas liecina, ka kāds tomēr dzīvo attālākajā ēkā, kas celta no laukakmeņiem.
“Mans tēvs bija barona kučieris. Kad barons pēc Pirmā pasaules kara bēga uz ārzemēm, muižas ēkas sadalīja kalpiem. Pils palika bankai. Bijušā zirgu staļļa ēka tika kučierim. Tā es te dzīvoju kopš dzimšanas, mājas otra puse ir brālim, bet viņš dzīvo Alūksnē,” stāsta Modris Svārups. Viņš strādājis kolhozā un mežniecībā. Tagad palicis viens, jo ģimenes nav. Citi vecāka gadagājuma “muižas cilvēki” ir miruši, bet jaunie devušies prom.
“Kolhoza gados te bija ciema padome, pienotava, mežniecība, arī tautas nams, bibliotēka pilī, bet tagad Ziemeris ir kluss. Palicis tikai veikals. Man vēl veselība ir laba, tāpēc neuztrauc attālums līdz centram Māriņkalnā vai Alūksnei,” saka vīrietis. Viņš ievērojis, ka tagadējā muižas īpašniece Dita Balčus vasarā bieži brauc šurp. Iekštelpās, kurās daļēji saglabājusies interjera dekoratīvā apdare, veikti restaurācijas darbi. Tomēr naudas trūkums jūtams visur, jo pils atjaunošanas darbi virzās ļoti gausi. Ziemeru pagasta padomes priekšsēdētāja Valda Zeltiņa uzskata, ka valstij vajadzētu palīdzēt atajunot arhitektūras pieminekli.
“Ir jābūt miljonāram, lai spētu restaurēt pili. Acīmredzot tas ir iemesls, kāpēc muižu ēkas atjaunotas galvenokārt galvaspilsētas tuvumā,” secina V.Zeltiņa.
Tomēr viņa nepiekrīt, ka Ziemeri ir nomale. Lai gan tur nav pašvaldības iestāžu, toties ir kokapstrādes uzņēmumi un spēcīgas zemnieku saimniecības. Turklāt ir ērta sabiedriskā transporta satiksme, kura pakārtota skolēnu nokļūšanai uz skolu Māriņkalnā un mājās. Tiesa, darbavietu trūkst, tāpēc daudzi meklē iespēju nopelnīt ārzemēs. Tā nav pagasta, bet visas valsts problēma.
“Nav jau tā, ka te dzīvo tikai gados veci cilvēki. Vienai būtu grūti, bet man ir dēli un mazbērni, kas vienmēr palīdz,” atzīst “Lazdugravu” saimniece Rūta Svārupe. Viņas dēla Guntāra sieva Indra nu jau piecus gadus strādā Īrijā. Viņa norāda, ka apgūtā zootehniķes profesija vairs nav noderīga. Iespējams, ka darbu varētu atrast Alūksnē, taču neatmaksājas braukāt, ja alga nav liela. “Darbs tik tālu no mājām ir ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski smags. Atbraucu divas reizes gadā, taču meitenes vasarā dzīvo pie manis. Diemžēl nav citu iespēju,” atzīst Indra Svārupe.
Kolhoza gados, protams, Ziemeros bija krietni vairāk cilvēku. Tagad daudzas mājas palikušas tukšas. Svārupes mājai blakus nezālēm un krūmiem aizaug “Šalkas”, arī tālāk pa ceļu līdz Igaunijas robežai apdzīvotas sētas mijas ar pamestām. Svārupe atceras, ka pēckara gados viņa un citas meitenes nesa uz Igauniju pārdot olas un sviestu. Tagad puse Muratu ezera ir Latvijas, puse – Igaunijas, tā krastā ir šķērskoks, kas iezīmē robežu – tālāk braukt nedrīkst. Svārupe saka, ka viņas dzīves moto ir Veltas Skurstenes atziņa – jādzīvo par spīti visam. Iespējams, ka Muratu ezera krastā varētu būt jauka atpūtas vieta, bet tagad tur ir tikai māja “Murati”, kura pieder rīdziniekiem. Viņi meža klusumā pavada vasaras brīvdienas. Netālu, Veclaicenes pagasta teritorijā, jauku atpūtas vietu “Saliņas” ierīkojis Andis Jaunzems.
Pēdējā apdzīvotā māja pirms robežas ir “Sapnīši”, kurā dzīvo Valda Cekula. Viņa bioloģiskajā saimniecībā audzē kazas, trušus un vistas. Pirms tam viņa dzīvojusi Ziemeru pilī, tolaik nedomāja, ka būs pašai sava māja un zeme. Turklāt viņa brauc ar automašīnu, tāpēc neizjūt, ka dzīvo tālu no pagasta centra, no pilsētas. “Jaunajiem, kuriem te nav darba, šī ir nomale. Mana meita atzīst, ka laukos nevar nopelnīt, lai gan labprāt dzīvotu te – laukos. “Mana Īrija ir tepat,” saka dēls. Viņš beidza Cēsu arodskolu. Kopā ar sievu dzīvo pie Ķauķu kalna. Varētu tur uzbūvēt kādu mājiņu slēpotājiem, bet nepieciešams salabot piebraucamo ceļu. Cerams, ka pašvaldība palīdzēs, lai nebūtu jāmeklē iespējas citur,” saka V.Cekula. Viņa atzīst, ka katram cilvēkam ir savi sapņi, tāpēc pirmie māju saimnieki ir izvēlējušies šādu nosaukumu. Jautājums tikai, vai izdodas tos īstenot.
