Apes un Jaunrozes bērnu skolotājs Dāvis Ozoliņš pie skolas “Dauškanos” kopā ar audzēkņiem izveidojis parku.
Apes un Jaunrozes bērnu skolotājs Dāvis Ozoliņš pie skolas “Dauškanos” kopā ar audzēkņiem izveidojis parku. Tajā viņš stādīja ozolus trim saviem dēliem un liepu – meitai. Ozoli sakuplojuši daudziem žuburiem tāpat kā viņa dzimta – vectēva un vecvectēva 150. dzimšanas dienā bija ieradušies 18 dzimtas pārstāvji. Paši jaunākie iestādīja ozoliņu viņa piemiņai.
Pa ozola zīlei saņēma ne tikai viņi, bet arī apenieši, kuri izzinājuši ievērojamā novadnieka D.Ozoliņa devumu izglītošanā, kultūras dzīves rosināšanā un tautas gara mantu krāšanā. Viņa mazdēls Leopolds Ozoliņš secināja, ka tik lielas ozolzīles laikam nav nekur citur Eiropas Savienībā. Arī tagadējie Apes vidusskolēni jūtas kā ozolzīles, skolas muzejā piecās valodās stāstot par savu ievērojamo novadnieku un dēstot viņa piemiņu.
“Dāvja Ozoliņa un Linarda Laicena pirmā skola,” tā rakstīts uz piemiņas plāksnes pie bijušās skolas ēkas “Dauškanos”. Plāksne ir ļoti veca. 1963.gadā to atklāja Linarda Laicena pirmajai skolai, kurā viņš bija Dāvja Ozoliņa skolnieks. “Toreiz kāds literatūras muzeja darbinieks teica – paskatieties no šī kalna uz ceļu. Vai esat kādreiz domājuši, ka pa to liels cilvēks ir aizgājis,” atcerējās D.Ozoliņa dzīves un darba pētniece Rasma Harju. Viņa par D.Ozoliņu pirmo reizi uzzinājusi no L.Laicena rakstītā. Atmiņās rakstnieks atzinis, ka, ņemot rokās tautasdziemu vai pasaku grāmatu, viņam priekšā vienmēr nostājas skolotāja mīļais tēls. D.Ozoliņš rokrakstu sējumos savācis 70 000 folkloras vienību.
“Pamazām, tiekoties ar Dāvja Ozoliņa dzimtas pārstāvjiem, atguvām to bagātību, kādu savā mūžā ir sakrājis un rosinājis mūsos Dāvis Ozoliņš. Lai parādītu cieņu viņam, veco marmora plāksni atjaunoja un papildināja ar viņa vārdu,” uzsvēra R.Harju. Ievērojamā novadnieka mazdēls Juris Ozoliņš viņai pasniedza 1877.gadā izdotu mācību grāmatu no vectēva bibliotēkas. Viņš atzina, ka tā ir ļoti vērtīga grāmata, tāpēc ar lielu bijību to iesaka izlasīt katram. Tā glabājas D.Ozoliņa Apes vidusskolas muzejā. “Viņa stādītie ozoli nav tikai koki, kas atstāti mūsu aprūpē. Domāju, ka katram mūsu skolēnam un pilsētas iedzīvotājam ir jādomā, kā saudzēt to, ko radījušas mīļas rokas,” teica vidusskolas direktore Mirdza Karro.
“Pirms 130 gadiem šīs vecās skolas telpās un apkārtnē rosījās ražena auguma jauns cilvēks. Viņš pēc Valkas skolotāju semināra beigšanas bija pieņemts Jaunrozes jaunuzceltajā skolā par skolotāju. Valdība bija noteikusi, ka latviešu bērni jāmāca krievu valodā, bet iepriekšējais skolotājs to nespēja,” stāstīja skolotāja Alda Miķe. D.Ozoliņš ieradās 1876.gada 1.augustā, lai līdz mācību sākumam 15.oktobrī varētu iekārtot skolu. Tā viņš rīkojās arī turpmāk. Skolotājs viens pats mācīja 40 līdz 70 bērnus četrās klasēs. 36 gadus viņš pasniedza visus mācību priekšmetus. Skolotāja darbs bija atzinīgi novērtēts – te ierosināja atvērt ministrijas skolu, bet pagasta valde to neatbalstīja. Lai gan vecāku un skolēnu mīlēts, D.Ozoliņš ar sarūgtinājumu no Apes pārcēlās uz Seci. Laiku, kad viņš te strādāja un veidoja parku, palīdzēja iztēloties “mācību stunda un skolas inspektora ierašanās” dramatizētā uzvedumā, kā arī orķestris un “Vīgriežu” dāmu dejas brīvdabas estrādes laukumiņā.
Jaunrozes kapos bija piemiņas brīdis Dāvim Ozoliņam. Kapsēta, kas atrodas otrpus Latvijas – Igaunijas robežai, ir gandrīz pamesta, bet skolotāja un vietējā dainu tēva, viņa meitas Konstances kapu ir viegli atrast. Tos iezīmē dzelzs krusti ar metāla plāksnītēm, kurās iegravēti vārdi. Tomēr iekoptā kapu vieta ir kā saliņa starp aizaugušiem kapiem. D.Ozoliņa mūžs ir izrauts no aizmirstības, apliecinot, ka mūžīga ir dzīvība, ko cilvēks ar darbiem atstāj. Tie ir kā rudi zeltainas zīles, kuras krīt auglīgā zemē.
