Šodien novadnieka Dāvja Ozoliņa jubilejas atcere iekļauta Apes Pilsētas svētku pasākumos.
Šodien novadnieka Dāvja Ozoliņa jubilejas atcere iekļauta Apes Pilsētas svētku pasākumos. Pirms 150 gadiem kārts viņam šūpulis, pirms 130 gadiem jauns skolotājs sāka darbu Apē, pirms 90 gadiem viņš devies aizsaules ceļos.
Kad vēl mācījos D.Ozoliņa Apes vidusskolā, pētīju, kā viņa vārds un veikums apzināts mūsu pusē, kā iezīmētas vietas, kuras saistās ar ilggadējā skolotāja un folklorista vārdu. No literatūras skolotājas Rasmas Harju, kas ir arī mana vecmāmiņa, vislabāk varēju uzzināt par mūsu novada īpatnībām un ievērojamiem cilvēkiem.
“Apē un tās apkārtnē var izstaigāt Linarda Laicena Malienas stāstu takas, iebrist Elīnas Zālītes dzejas zilajos viršos, raudzīties balto asteru zvaigznītēs mazpilsētas dārzos un debesīs. Var aizklīst Dāvja Ozoliņa un viņa dzimtas gaitās. Mēs esam iezīmējuši šīs takas un vedam pa tām katru, kurš grib kļūt bagātāks,” atzīst R.Harju. Es vispirms vēlējos uzzināt, kas ir Dāvis Ozoliņš, kura vārdā nosaukta mana skola. Mani vadīja interese un vecmāmiņas stāsti.
“Pirmo reizi Dāvi Ozoliņu iepazinu kā Linarda Laicena skolotāju, kad kopā ar klasi devos pārgājienos. Ejot pa lauku ceļiem cauri Laicena dzimto māju “Metumi” pagalmam, pa puķotām pļavām un pāri grāvjiem, šķērsojām Igaunijas robežu, kura tolaik nebija iezīmēta. Tā nonācām Jaunrozes kapsētiņā. Tur sameklējām Dāvja Ozoliņa kapa vietu. To iezīmēja vecs dzelzs krusts ar baltmetāla plāksnīti “D.Ozoliņš, skolotājs un tautas gara mantu krājējs, #1856.gada 28.augustā #1916.gada 23.augustā”. Blakus – kapa kopiņa ar mazāku piemiņas zīmi – tur apglabāta viņa dažus mēnešus nodzīvojusī meitiņa Konstance,” stāsta R.Harju.
Vēlāk viņa uz šo vietu veda arī citus savas klases audzēkņus, sakopa piemiņas vietu, gāja uz L.Laicena pirmo skolu un klausījās atmiņu stāstos par D.Ozoliņu. Tajos bija jaušama cieņa pret veco skolotāju, kurš bērniem mācījis grāmatu, dabas un darba mīlestību. Viņa kapu kopa arī tie cilvēki, kuru vecāki bija mācījušies pie Ozoliņtēva. Tagad igauņi (Jaunrozes pagasts atrodas šīs valsts teritorijā) veco kapsētu izkopuši, nocirtuši dzīvžogu ap D.Ozoliņa atdusas vietu, kurai apkārt zaļo mētru klājiens.
Uzrakstījis Latvijas skolu vēsturi
Iepazīšanās ar D.Ozoliņu un viņa veikumu sākās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Tad vēl nebija iznākusi B.Tabūna grāmata “L.Laicens”, kurā atzinīgi vārdi teikti par D.Ozoliņu. R.Harju neatceras, kādu nodomu vadīts Apes vidusskolā ieradās Leopolds Ozoliņš, Latvijā pazīstams ārsts. Izrādījās, ka viņš ir D.Ozoliņa mazdēls. Pēc kāda laika viņš atbrauca vēlreiz kopā ar televīzijas žurnālistu, kurš sagatavoja materiālus televīzijas raidījumam “Apvārsnis”. Tajā pirmo reizi tika stāstīts par D.Ozoliņu un Api.
“Tolaik mūsu skolā strādāja latviešu valodas un literatūras skolotāja Alda Tarasa, kura visus skolā pavadītos gadus bija kopā ar mani novadpētniecības un kultūrvides sakopšanas darbos. Nesavtīgs un atsaucīgs bija arī skolas direktors Andrejs Miķis, pilsētas bibliotekāre Edīte Turkapole, vēlāk arī skolotāja Diāna Liepiņa,” uzsver R.Harju.
Nozīmīga bija iepazīšanās ar Dāvja Ozoliņa mazmeitu Vitu Krūmiņu. Viņas tēvs Kārlis Ozoliņš, Dāvja Ozoliņa dēls, bija Skolu departamenta direktors. Viņš bija stāvējis pie tagadējās Apes vidusskolas šūpuļa, kad 1938.gada 10.jūlijā lika pamatakmeni toreizējai II pakāpes pamatskolai (tagad D.Ozoliņa Apes vidusskola). K.Ozoliņš strādājis par skolotāju vienā no pirmajām E.Glika dibinātajām skolām Latvijā – Opekalnā. Viņš esot uzrakstījis Latvijas skolu vēsturi. R.Harju rokrakstā redzējusi Kurzemes skolu vēsturi, bet pārējo vēstures materiālu liktenis nav precīzi zināms, iespējams, ka tie nav saglabājušies.
Kā ozols ar trim zariem un vienu pazarīti
No V.Krūmiņas iegūti interesanti materiāli, starp tiem ir K.Ozoliņa dzīves stāsts, viņa uzzīmētais Ozoliņu dzimtas koks. Pēc D.Ozoliņa nāves K.Ozoliņš visu uzrakstīto: vēstules, dokumentus, piezīmes, kā arī fotogrāfijas nodeva Rokrakstu fondam. R.Harju gan viena, gan kopā ar A.Tarasu brauca uz Rīgu un izskatīja visus šos materiālus, atlasīja un izrakstīja to, kas bija vērtīgs un nozīmīgs. A.Miķis pārfotografēja atlasītos dokumentus un vēstuļu fragmentus. To ir daudz. Materiāli par D.Ozoliņu ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas Folkloras institūtā, bet tie vēl nav izpētīti. No L.Ozoliņa saņemti nozīmīgi materiāli, no tiem izveidoti četri “kopoto rakstu” sējumi. Tās ir četras mašīnrakstā veidotas un iesietas grāmatas. Tās radušās no D.Ozoliņa otra dēla Alfrēda, kurš ir L.Ozoliņa tēvs, tā laika periodikā savāktajiem materiāliem, kuros rakstīts par D.Ozoliņu.
Pēc K.Ozoliņa rakstītās dzimtas hronikas skolotāja Diāna Liepiņa uzzīmēja D.Ozoliņa dzimtas koku kā ozolu ar trim zariem (trīs dēli) un vienu pazarīti (meitiņa Konstance). Esmu dzirdējusi, kā R.Harju ekskursantiem stāsta: “Vienam tēvam bija trīs dēli – divi skolotāji un viens ārsts. Dzimtas ozolā skolotāju zariem mazie zariņi arī lielākoties bija skolotāji, bet ārstu zaram – mums pazīstamie ārsti Rīgā: Leopolds, Jānis un Raimonds – traumatologs, neiroķirurgs un ginekologs.” Skolā krājas materiāli par D.Ozoliņu un viņa pēcnācējiem.
Ar interesi lasu “kopoto rakstu” sējumus, kuros D.Ozoliņš atklājas visā daudzveidībā. Tajos ir viņa savāktās pasakas un teikas, tautasdziesmas, starp kurām dažas rakstītas mūsu novadam raksturīgā izloksnē. Esmu dzirdējusi, kā R.Harju pie Raganu klintīm ekskursantiem stāsta tieši tās teikas, kuras savācis D.Ozoliņš. Biju pārsteigta, ka viņš sakrājis 70 000 folkloras vienību, sakopodams tās 35 rokrakstu krājumos. Daļa materiālu ir gājusi bojā Pirmā pasaules kara laikā, palikušas apmēram 13 000 vienības. Trīs Apes vidusskolnieces: Dina Meistere, Dace Zvejniece, Rasa Purakalne rakstījušas zinātniskos darbus par D.Ozoliņu. Tajos stāstīts par pašu būtiskāko: darbu ar skolēniem mācību stundās un pēc tām, bibliotēkas un parka veidošanā, materiālu vākšanā par novadu.
Tiek pielikts punkts kādai labai iecerei
Apes skolā ir tradīcija – ik pēc pieciem gadiem uz salidojumu aicināt absolventus. Tad parasti tiek pielikts punkts kādai labai iecerei. 35.izlaiduma absolventu salidojumā pie D.Ozoliņa bijušās skolas (tagad pašvaldības īpašums “Jaunroze”) atklāja piemiņas akmeni novada izcilajam folkloras krājējam. R.Harju atceras, ka D.Ozoliņa tuvinieki ierosināja veidot piemiņas zīmi. Saglabājies L.Ozoliņa uzmetums piemiņas plāksnei. Tomēr tika veidots piemiņas akmens no granīta. To slīpēja un uzrakstu iekala Alūksnes tēlnieks Ainārs Zelčs, bet D.Ozoliņa portretu veidoja Jelgavas tēlniece Rasa Kalniņa – Grīnberga. Skolēni, kuri piedalījās piemērota akmens meklēšanā tuvējā priežu silā, saskata tajā arī savu darba daļu. Līdzekļus ziedoja D.Ozoliņa tuvinieki, transporta izdevumus maksāja vietējā pašvaldība.
D.Ozoliņa vārds skolai atjaunots 1989.gadā Apes vidusskolas 50 gadu jubilejas svinību laikā. Tomēr par šo ievērojamo cilvēku Latvijā, arī Alūksnes rajonā, zina maz, tāpēc par viņu jāstāsta vairāk, kur vien tas ir iespējams. Es priecājos, ka 2003.gadā iznāca R.Harju veidotā grāmata “Ar Dāvja Ozoliņa vārdu”. Tā ir vesela bagātība man nezināmas informācijas. Grāmatu dāvina absolventiem, beidzot skolu. To var iegūt ikviens, ja vēlas.
